Pirms kāda laika sanāca parunāt ar vienu bez nelielas astes trīsdesmitgadnieci. Viņa – jauna, sabiedriskajā dzīvē aktīva bezbērnu sieviete. Ir kaut kāda Latvijā iegūta izglītība, kaut kas drusku ārzemēs. Karjera – Latvijas vidējā. Nekas, kas saistīts ar iegūto izglītību, nekas ilglaicīgs. Vienkārši strādā.
No jaunās sievietes izskan teksti, ka bērni visu maina, nekad neko nevar izdarīt ar bērniem, ciemos aizbraukt nevar, ciemiņus aicināt nevar, sevi attīstīt nevar, dzīve beigusies. Nemaz nerunājot par fiziskām izmaiņām – sievietes kļūst resnas, par sevi nerūpējas, pat pēdas izaug pa 2–3 izmēriem! Vārdu sakot – viss, kas tiek kultivēts un aprunāts dažādos "gudros" forumos un žurnālos.
Tanī brīdī radās doma par šo rakstu. Kā tad ir patiesībā? No vīriešu skatu punkta. Kā tad ir? Vai bērni atņem dzīves brīvību? Vai bērni izslēdz no sabiedriskās dzīvēs? Vai bērni pārtrauc vecāku kā indivīdu izaugsmi?
Jāsaka uzreiz – jā, bērni izmaina dzīvi par 360 grādiem! Viennozīmīgi! Jā, būs negulētas naktis, jā, būs pastāvīgs nogurums, jā, uz kino tik viegli aiziet nevarēs, jā un jā, un jā! Bet tik tālu jā, cik ļoti vecāki vēlas savu dzīvi turpināt. Protams, var ieslīgt bērnu audzināšanā un sevi no dzīves izslēgt. Bet var arī paši augt, mācīties, pilnveidoties. Protams, jāatzīmē, tas viss iespējams, ja pirmie bērni nav pēc 30 gadu vecuma, kad uz bērna piecu, sešu, septiņu gadu vecumu jau ir pagrūti kaut ko sevī mainīt. Bērna piecu, sešu un septiņu gadu vecums ir laiks, kad bērni jau ir sakarīgi (tas katram individuāli) un vecāki var atgriezties sabiedriskajā dzīvē. Ap 30 gadu vecumu tu vēl vari nomainīt visu – karjeru, intereses, sabiedrību. Visu! Tad vēl cilvēks ir garā un prātā jauns, kreatīvs, atraktīvs. Ar saviem bērniem saprotas labi, var kopā bumbu paspēlēt, var kopā pārgājienā iet, var kopā mašīnu skrūvēt, var kopā datorspēles spēlēt.
Tie, kas vāvuļo par to, ka jādzemdē vēlāk, jo tad, redz, būsi gudrāks, tad, redz, tur vēl kaut kas, tie vienkārši attaisno savu situāciju. Dārgie, jāstrādā būs visu mūžu!
Uzskatu, ka pirmie bērni pēc 30 ir vēlu no daudziem aspektiem. Pirmkārt, tīri ģenētiskais materiāls nav vairs pirmā svaiguma, otrkārt, vecākiem ir grūti audzināt bērnus, jo mūsu laikmetā var sanākt, ka esat no diviem dažādiem gadsimtiem un viens otru nesaprotat. Ja godīgi, vieglāk ir pateikt, kāpēc pirmie bērni līdz 30 ir daudz labāk, nekā pēc. Jau minētais – veselīgi un stipri bērni, jo vecāki ir pilnbriedā, nav dzīves sagrauti. Vecākiem ir daudz vairāk spēka un ideju bērnu audzināšanai. Vecāki ir oriģinālāki, brīvāki, viņus neierobežo kaut kādi stereotipi.
Protams, jā, uz disenēm ar pliku pakaļu arī vairs nepaskraidīsi un uz nakts dragreisiem arī vairs neaizbrauksi. Ir tādi, kam tas sanāk, bet tie nebūs labākais piemērs vecāku būtībai. Es par to, ka jauniem jau uz 30 gadiem ir salīdzinoši lieli bērni. Jau gudri un puslīdz patstāvīgi. Var no skolas paši atnākt, var paši ēst uztaisīt. Un, pa to laiku vecāki paši attīsta sevi tālāk. Jau daudz konkrētāk, jo paši zina, ko grib atšķirībā no 20 gadu vecuma. Dzīve ir kvalitatīvāka un pilnasinīgāka. Ir pieredze, ir izglītība, ir dzīves skatījums un ir bērni, kuri netraucē dzīvot sev. Jauniem vecākiem var būt kopīgas intereses ar saviem bērniem – sākot no filmu skatīšanās, beidzot ar sportu. Jauni vecāki paši rāda labu piemēru bērniem, ja sevi attīsta. Bērniem ir paraugs, ka stāvēt uz vietas nav labi, ka jābūt kustībā. Bērniem ir lepnums – mans tētis/mamma izdarīja to un to. Mans tētis/mamma ir foršs, mēs kopā ar karuseļiem braucām. Bērniem tiek iemācīts, ka var nebaidīties, ka var riskēt. Apšaubu, vai četrdesmitgadīgs tētis savam piecgadniekam teiks, nu brauc ar riteni, es gan nemāku, bet tu mācies! Bet trīsdesmitgadnieks, arī ja nemāk, tad iemācīsies un kopā kritīs! Un viņš būs ne tikai paraugs, bet arī draugs, ar kuru iet ābolus zagt.
Tur jau tas suns aprakts, ka lielākai daļai ļaužu vispirms jāapmierina savs ego, tas ir, vajadzīgs komforts, kuru savukārt katrs izprot citādāk. Vienam komforts ir apziņā, ka tu esi baigais vecis vai biznesa haizivs, vari pārkrāsoties vai katru pārnedēļu kā varavīksne atpūsties siltajās zemēs. Otram – vērot, kā tavi mazuļi gugina un cep smilšu kūkas. Katrs izvēlas savu. To nevar nevienam pārmest.
Jauniem vecākiem jau uz 38–40 sāksies otra sava dzīve. Sava. Kad bērni jau būs lieli. Svarīgi – cilvēki ar bērniem paši paliek ilgāk jauni ar jaunu domāšanu. To pierāda skolotāji – pastāvīgā kontaktā ar bērniem, tie ir jauni un izdomas pilni. Ap 40 var i apkārt pasaulei apbraukt, i māju uzcelt, i biznesu uzsākt. Un bērni nav šķērslis, es pat teiktu – palīgs un motivators. Var dzīvot sev! Var uz klubu iet dejot, var braukt ar moci, var iet svešvalodas kursos, var iet par pavāru mācīties. Dajebko! Visu, ko sirds kāro.
Protams, ka 20–25, kad ir bērns, nav pavisam viegli. Bet tas ir tīri no sadzīves viedokļa. Vajag izturēt pāris gadiņus, atrast prieku tajos, iemācīties ņemt to, ko dzīve piedāvā. Un tad – visa pasaule tava! Ar visiem taviem bērniem!
Tāpēc tām, kuras saka – nē, man vēl nav laika bērniem, ieteiktu padomāt, kad tad būs? Vai vēlaties savam bērnam uz kāzām dāvanu pirkt no pirmās pensijas? Jo, ļoti iespējams, ka tas tā arī būs – vienlaikus.
Citi viedokļi no portāla "Cālis" komentāru sadaļas:
(Raksts "Ko veidot pirmo – karjeru vai ģimeni" atrodams šeit.)
- Ideālais laiks bērnam ir ap 30, kad veselība laba un kaut kāda darba pieredze jau ir. Ja godīgi, ar neizpratni skatos uz tām meitenēm-bērniem, kas 19 gados apzināti plāno bērnus.
- Viennozīmīgi – sākumā sievietei jāizveido ģimene, jādzemdē bērni un tikai tad jādomā par karjeru! Kapitālistiem izdevīgi, ja jūs savu jaunību apraksiet, vairojot viņu bagātības. Bērni ir mūsu lielākā bagātība, bet sieviete ap 40 gadu veca diez vai spēs dzemdēt veselu bērnu un arī pašai vēlīnas pirmās dzemdības ir bīstamas. Padomājiet par to, ja vecumdienās negribat būt vientuļas. Tagad arī dzird runas, ka bērniem būšot jāuztur vecāki, nekādu pensiju.
- Mūsu dienās dzemdēt var arī 50+ gadu vecumā un vēl vecākas. Ikvienam ir jāstrādā sevis dēļ, kā tas bija arī visos laikos. Tagad cilvēki dzīvo daudz ilgāk, nekā pirms 20 gadiem, un pensijas vecums vairāk nav 55 gadi kā manai mammai, kura dzemdēja trīs bērnus un sabojāja savu veselību, strādājot, gādājot, audzinot un mācoties, un ātri nomira, bet pensijas vecums Latvijā jau tuvojas [..] 67 gadiem! Beidziet murgot par vientulību un vientuļajām vecumdienām! Ikviens ir tik vientuļš, cik viņš vēlas. Laiki citi!
- Nepietiek, ka bērnu piedzemdē, tas ir arī jāaudzina dienu un nakti un te nu jaunība ieliek viedumam. Es jūtu atšķirību starp pirmo bērnu, kurš piedzima pirms 30 gadu vecuma un bērnu, kurš dzima starp 30 un 40 gadiem. Un 50 gados būtu vēl čābīgāk. Tā ka visas tās runas, ka var arī vecumdienās dzemdēt, ir pilnīga buļļa ka..a. Nerunājot par pašu bērnu – piemēram, forši viņam ikdienā dzirdēt komentārus, ka viņam uz skolu atnākusi ''vecmāmiņa'' (kaut īstenībā tā ir miesīga māte)?
- Tie, kas vāvuļo par to, ka jādzemdē vēlāk, jo tad, redz, būsi gudrāks, tad, redz, tur vēl kaut kas, tie vienkārši attaisno savu situāciju. Dārgie, jāstrādā būs visu mūžu! Protams, ka pirmajam bērniņam ideāls vecums ir tie 22–30. Nu labi, džekiem nekas, ja arī kādos 31–32 gados. Kas uztaisa apmēram 20 gadu vecumā, skaidrs, ka bezkaunīgi uzkrāmē atbildību, izdevumus un sadzīvi saviem vecākiem kaklā, kas atliek līdz apmēram 35 gadiem, nu tur savi kreņķi – nepiesakās, apkārt jau sen visiem sadzimuši utt. Tāpēc savos 20–25 jāsagrupē kājas, lai tajos 30+ dzīve ir tāda, kā vēlies!
- Aplaudēju tiem, kas līdz 25 iegūst profesiju un jau pirmo darba pieredzi, līdz 30 laiž pasaulē pirmo bērniņu un 35+ karjerojas, a bet līdz brošai. Protams, visi nekad nedzīvos vienādi ideāli, bet vismaz jātiecas.
- Mans novērojums – bez ģimenes, bet ar labu karjeru un ienākumiem cilvēks var lieliski dzīvot. Taču bez naudas un komforta, vienalga ar vai bez ģimenes, tāpat nekādas laimes nebūs. Pavērojot savu radu un paziņu lokā cilvēkus, kam jau 50 un vairāk, secināju, ka daudz labāk izskatās tie, kas ir vieni. Viņi ir interesantāki sarunu biedri, arī veselības likstas kaut kā mazāk moka un sadzīvisku problēmu arī nav. Tie ģimenes cilvēki kaut kā tādi sačākstējuši. Tas man liek aizdomāties, jo pati vēl esmu pietiekami jauna, lai izlemtu, kam dot priekšroku nākotnē.
- Tur jau tas suns aprakts, ka lielākai daļai ļaužu vispirms jāapmierina savs ego, tas ir, vajadzīgs komforts, kuru savukārt katrs izprot citādāk. Vienam komforts ir apziņā, ka tu esi baigais vecis vai biznesa haizivs, vari pārkrāsoties vai katru pārnedēļ kā varavīksne un atpūsties siltajās zemēs. Otram – vērot, kā tavi mazuļi gugina un cep smilšu kūkas. Katrs izvēlas savu. To nevar nevienam pārmest.
- Manuprāt, dzīve vienkārši jādzīvo dedzīgi, aizrautīgi un patiesi. Ja tavs aicinājums ir dzemdēt , dari to. Ja turpretim atrodi darbu un tēmu, kas tevi patiesi aizrauj, tad meties tajā iekšā un izbaudi šo kolosālo prāta piedzīvojumu – interesi, kas pārņem katru smadzeņu šūnu.
