Ar čaklumu vien galus nesavilksi. Divu mammu stāsti par dzīvi ārpus Rīgas  (1)

Pirmdien, 3. oktobrī, 10 maznodrošinātās daudzbērnu ģimenes un 16 studenti no daudzbērnu ģimenēm saņems Amerikas Latviešu apvienības (ALA) un Latvijas Bērnu fonda sarūpētās stipendijas. ALA palīdzība tiek piešķirta galvenokārt no individuālu ASV dzīvojošo latviešu – Otrā pasaules kara bēgļu – ziedojumiem un testamentāriem novēlējumiem. Daudzbērnu maznodrošinātajām ģimenēm stipendijas tiek piešķirtas uz vienu vai diviem gadiem – ik mēnesi tie ir 360 ASV dolāri (310 eiro).

Piedāvājam iepazīties ar divām stiprām sievietēm – liepājnieci Evu Matisoni un Andu Beseri no Kandavas novada Zantes pagasta, kuras brauks uz Rīgu, lai svinīgā pasākumā saņemtu apliecinājumu par stipendiju piešķiršanu. Viņas piekrita pastāstīt par to, cik viegli vai grūti ir audzināt trīs bērnus. Un nav noslēpums, ka ārpus Rīgas dažu apstākļu dēļ tas ir sarežģītāk.

Jaunākais dēls savos sešos gados vēl nestaigā, lai gan, kā saka Eva, viņam pietrūkst viens milimetrs. Mariuss tikai tagad sācis izrunāt pavisam mazus vārdiņus, bet visādi citādi viņš ir ļoti aktīvs puika. Neraugoties uz viņa diagnozei atbilstošiem aprakstiem, puika nav kļuvis vājredzīgs vai pat akls.

Mariuss piedzima ar smadzeņu anomāliju – viņa diagnožu saraksts ir gana garš. Eva atklāj, ka puisēnam ir tā sauktais Dendija–Volkera sindroms. Tas nozīmē, ka zēna galvas smadzenes nav attīstījušās tā, kā vajadzētu. "Mariusam nav attīstījusies tā smadzeņu daļa, kas atbild par saskaņotu abu pusložu darbu – corpus callosum, parasti bērni ar šādu problēmu nekad nestaigā, un man jau bija pateikts, ka bērns nekad nevarēs pats pārvietoties. Es nebiju tam gatava, es teicu, ka mēs cīnīsimies un bērns nekad nebraukās invalīdu ratiņos! Mariusam nebija attīstījies redzes nervs, un tika teikts, ka viņš visu mūžu paliks neredzīgs vai vismaz izteikti vājredzīgs. Bet es sāku strādāt ar viņu – un visas prognozes ir mainījušas. Mariusam bija arī epilepsija ar krampju lēkmēm – nu jau vairākus gadus lēkmju nav," tā mamma.

Abi vecākie Mariusa brāļi ir veseli. Kas notika trešajā Evas grūtniecībā? "Kad gaidīju Mariusu, otrajā sonogrāfijā atklāja, ka bērna galviņā krājas lieks šķidrums. Daudz gāju uz visādiem izmeklējumiem – pie ģenētiķa, taisīju magnētisko rezonansi, ārsti visu laiku sekoja līdzi, vai šķidruma daudzums nepalielināsies. Tas nenotika. It kā nosacīti viss bija kārtībā līdz pat grūtniecības beigām, un dēls arī dzima laikā, bet, tā kā jau iepriekš tika atklāts, ka galviņā ir šķidrums, Marisusam uzreiz pēc piedzimšanas uzstādīja diagnozi. Un tad es sāku domāt iespējamos iemeslus, lai atrastu atbildi uz jautājumu – kāpēc? Mums manas grūtniecības laikā gāja grūti, vīram nebija darba. Vienīgie, kuri toreiz ģimenē bija paēduši, bija divi vecākie dēli. Bet man kā grūtniecei bija nepietiekams uzturs, stress. Es domāju, ka tās arī ir sekas," atklāti stāsta Eva.

"Protams, sākumā bija ļoti grūti. Rīgā mums uzstādīja diagnozi, bet tad jau tikai viss sākās. Neviens neko nevarēja ieteikt, rekomendēt, ko mēs varam darīt. Vienīgais, ko Liepājā varēja piedāvāt, – masāžas. Līdz laikam, kad aptuveni pusotra gada vecumā nonācām slimnīcā, kur mums viena ārste pastāstīja par alternatīvām metodēm, ar kuru palīdzību varētu mēģināt uzlabot bērna dzīves kvalitāti," atceras Eva.

Mariusa attīstības panākumus Eva saista ar to, ka ar Mariusu dzīvo un strādā pēc neiroloģiskās attīstības veicināšanas programmas, ko izstrādā ASV speciālistu komanda Boženas Boženas Bejnaras-Slavovas vadībā. "Viņa sadarbojas ar Liepājas nevalstisko organizāciju "Dižvanagi", tāpēc konsultācijas notiek pie mums pilsētā, un mums ar Mariusu nav jābrauc uz ārzemēm. Programma tiek veidota pēc Glena Domana izstrādātas un pasaulē atzītas metodes (Neurological Organization program according to the Doman method), kas zināma arī kā neiroloģiskās attīstības veicināšanas programma bērniem ar smadzeņu bojājumiem (Neiro-re-education for brain injured children)," stāsta Eva.

Klasiskā rehabilitācija puisēnam nederot, jo neviens nav gatavs programmu piemērot tieši Mariusa vajadzībām. Savukārt neiroloģiskās attīstības veicināšanas programma tiek izstrādāta individuāli katram bērnam, atbilstoši viņa spējām. "Tie ir vingrojumi, ēdienkartes nomaiņa, pilnībā iet ārā medikamenti. Un dzīve mums tiešām uzlabojās. Arī attiecībā pret vecākajiem bērniem pamazām ieviešam programmas elementus. Un rezultāti ir redzami kaut vai, piemēram, slimošanā. Ja pirms tam vismaz pāris reizes gadā bērnus piemeklēja vēdera vīrusi, tagad tie iet secen vai arī ir tik neredzamā formā, ka tos pat nepamanu," stāsta Eva.

Marisuss patlaban mācās speciālajā skolā, kur esot labi apstākļi. "Skola mums ir laba, tur Mariuss arī ēd pusdienas, bet pirms tam viņš gāja parastajā bērnudārzā, kur nebija gatavi speciālu ēdināšanu piedāvāt, tādēļ ņēmu viņu ārā pirms pusdienām. Skolā ir logopēds, tiek izmantotas Marijas Montesori metodes, tur ņem vērā manus ieteikumus, lai nezustu vējā piecos gados paveiktais darbs neirorehabilitācijas programmā," stāstījumu turpina Eva.

Patiesībā Mariusam garīgā atpalicība ir piekabināta diagnozei un tam, ka viņš neprot staigāt, kas, savukārt, ietekmē valodas attīstību. Eva stāsta vienu acīmredzamu piemēru, kā palīdzējusi šī alternatīvā programma. Puisēnam bijusi iespēja konsultēties ar osteopātu Robertu Laruso, kurš vienā reizē atrisinājis Mariusa problēmu, kas gadiem ilgi traucēja zēnam uzvilkt kājā apavus. Viņam viena kāja visu laiku bijusi uzpampusi un neviens tradicionālās medicīnas speciālists nespējis līdzēt, ko Laruso izdarījis vienā tikšanās laikā.

"Mājas neirorehabilitācijas programmas īstenošanas gaitā ir paredzēts arī 12 dienu rehabilitācijas kurss pie dr. Laruso un citiem speciālistiem, kas maksā 4000 eiro un kam mums pašiem naudas nepietiek. Programmā mēs esam kopš 2012. gada februāra. Rezultātā no nekustīga, gandrīz neredzīga bērna ir izaudzis ļoti aktīvs, kustīgs, redzīgs, dzīvespriecīgs puika, kuram lielāko prieku sagādā palīdzēšana māmiņai. Mariusam arvien vairāk iepatīkas pasaule, kuru viņš redz, saklausa un sajūt arvien labāk, un ar katru dienu viņš to vēlas iepazīt arvien vairāk un vairāk. Mariuss apmeklē bērnudārzu un spēj pildīt uzdevumus nodarbībās kopā ar citiem bērniem. Prieks būs vēl lielāks, kad Mariuss patstāvīgi staigās un runās! Šobrīd viņš jau spēj pats nedaudz nostāvēt, brauc ar trīsriteni, bet es aktīvi strādāju, lai mazinātu viņa pēdu deformāciju un uzlabotu kustību koordināciju! Rehabilitācijas kurss ļautu mums paātrināt gan staigāšanu, gan pārvarēt jaunu likstu, jo, Mariusam augot, sākusi attīstīties skolioze – mugurkaula izliekums, un Larusso metode palīdz apstādināt mugurkaula problēmas attīstību," stāsta Eva.

Lai palīdzētu Mariusam, mammai naudas visam nepietiek, tādēļ viņa, nedaudz kautrējoties, lūdz – ja kādam ir šāda iespēja, sniegt savu artavu.

Vienlaikus Eva atzīst, ka nevienu nevaino tajā, kas noticis ar viņas ģimeni. Gluži pretēji – tagad var uzskatīt, ka slima bērna ienākšanas sievietes dzīvē bijusi kā sava veida dāvana, kas lika Evai mainīties, ļoti mainīties. "Pateicoties Mariusam, mana dzīve ir mainījusies, esmu satikusi tik daudz interesantu cilvēku. Arī vecākie brāļi ir mainījušies. Es to uzskatu kā dāvanu, kā iespēju mainīties. Un es daru visu, lai uzlabotu viņa dzīvi. Manā vietā jau neviens cits to neizdarīs," uzsver Eva.

Viņas ikmēneša ienākumus veido ģimenes valsts pabalsts par trim bērniem, piemaksa par bērnu invalīdu, valsts maksāti uzturlīdzekļi un pašas nelielā alga, kas nesasniedzot pat minimālās algas apmērus, par to, ka viņa savam bērnam ir asistents. Eva algotu darbu nav strādājusi, kopš ģimenē sāka dzimt bērni. Bet viņa nesūkstās par naudas lietām. Par visu vairāk viņa cenšas nodrošināt, lai Mariuss katru dienu ir laimīgs un priecīgs. Evas ikdiena aiziet, rūpējoties par bērniem, māju, un lielākais sapnis ir uzstutēt Mariusu uz paša kājām, iemācīt tādas iemaņas un prasmes, lai izaugot viņš varētu pats par sevi parūpēties.

Evai ir trīs māsas, ar kurām līdz Mariusa piedzimšanai viņai nebija īpaši tuva saikne. "Es vispār biju citādāka. Arī tad, kad mums gāja ļoti grūti, neviens par to nezināja. Tikai vēlāk pateicu mammai, kura tad arī uzreiz iesaistījās palīdzēšanā. Kamēr mums nebija Mariuss, man likās, ka nevienam nekas par tevi neinteresē, ka tev pašam ar visu jātiek galā. Bet tagad es mācos palūgt palīdzību, ja tā nepieciešama. Es vispār caur šo visu mēģinu saskatīt tikai to labo. Tādus jautājumus kā "Kāpēc?" es sev pat vairs neuzdodu," uzsver Eva. Tagad viņai atjaunojušās attiecības ar māsām, no kurām divas dzīvo ārzemēs. Viena Zviedrijā, otra Skotijā. Māsas palīdz bērniem sagādāt apģērbu.

Bet pie stipendijas no Amerikas tautiešu vēlīgajām rokām Eva tikusi Latvijas Bērnu fonda atsaucības dēļ, fonds viņai jau agrāk palīdzējis. Eva ļoti grib izmēģināt pilno rehabilitācijas kursu pie dr. Laruso, tādēļ lūdza fonda palīdzību, kas, savukārt, rada iespēju sarūpēt stipendiju. Tiesa, atzīst Eva, viņi jau par vienu kursu amerikāņu speciālistiem ir parādā vairāk nekā 1000 eiro.

Ir grūti lūgt, bet, ja to dari cēla mērķa vārdā… Ja kādam Evas stāsts aizķērās sirdī, viņu var sameklēt ar Bērnu fonda starpniecību vai feisbukā.

Anda ir ļoti aktīva, dzīvespriecīga sieviete, kura audzina 16 gadus veco meitu Lauru, 14 gadus veco Amandu un 11 gadus veco Gustu. Ģimene dzīvo Kandavas novada Zantes pagastā. Līdz stipendijas iegūšanai Andas ģimene nonāca viņas darba devēja dēļ. Viņš pieteica daudzbērnu ģimeni kā ļoti strādīgu, bet kurai ļoti noderētu vēl kāds papildu atspēriena solis.

"Jā, es gribēju trīs bērnus. Man jau bija divas meitas, un tad uzspīdēja arī tā laime – dabūjām arī dēlu," apliecina Anda. Viņa strādā divos darbos – bērnu krīzes centrā par sociālo pedagogu un kaimiņu pagasta veco ļaužu sociālās aprūpes namā par sociālo darbinieku. Tur gan darbiņš uz pusslodzi.

"Krīzes centrā sāku ar pašu apakšu – mazgāju bērnu drēbītes, tīrīju telpas, tad ieguvu izglītību un sākumā strādāju par audzinātāju, tagad jau par sociālo pedagogu. Vīrs, savukārt, brauc par šoferi uz kravas mašīnām. Kā pirmdien aizbrauc, mājās tikai piektdien. Nē, ne uz ārzemēm, tepat pa Latviju. Paguļ mašīnā un atkal uz priekšu," par ikdienu stāsta Anda.

"Nu neiet viegli, lai gan abi raujamies, cik var. Tūlīt man būs jāsāk atmaksāt kredīts par savām mācībām, vecākā meita aizgāja mācīties uz tehnikumu, tur katru nedēļu naudiņa jādod līdzi, bērni jāapģērbj, jāpabaro. Lai bērns tiktu pieņemts, drēbītēm jābūt labām, nevar šā tā," norāda trīs bērnu mamma.

Sieviete apliecina – strādā kā īsts darba rūķis, bet vienalga pirms algas jāskaita. Ģimene nav bijusi ceļojumos uz ārzemēm, nedaudz pabraukuši tepat pa Latviju, bet arī tie ir pietiekami lieli izdevumi. Degvielai vien cik vajagot. Vislielākie izdevumi ģimenei ir pārtikas iegāde un bērnu nodrošināšana ar nepieciešamajām lietām. Piemēram, dēls kaimiņpilsētā Brocēnos trenējas hokejā, uz to ir jāizvadā, bet, kā stāsta Anda, šajā lietā vairākas ģimenes kooperējas – vienu reizi ved viena komandas bērna vecāki, citā reizē – citi. Visur jādomā, kā ietaupīt, kā lētāk. "Brīvdienu praktiski mums nav, viss prasa milzu enerģiju un finanšu līdzekļus," saka Anda.

Daudzbērnu mammai ļoti patīk būt sabiedriski aktīvai, savulaik apmeklējusi dažādus pulciņus, dziedot folkloras kopā un ļoti patīk rokdarbi, bet pēdējā laikā tam visam atliekot arvien mazāk laika.

Anda pieļauj, ka kāds varbūt domā – kas tur tik īpašs, lai pretendētu uz stipendiju. "Jā, protams, apzinos, ka šādu ģimeņu kā mēs Latvijā ir ļoti daudz. Bet, ja reiz darba devējs mani nominēja, kāpēc lai es par to kautrētos. Mēs čakli strādājam, audzinām jauno paaudzi, bet nespējam dzīvot, tikai eksistējam. Ne velti pie mums pagastā skaidri redzams, ka normālas ģimenes apstājas pie diviem bērniem, baidoties, kā spēs vēl kādu izaudzināt, jo darba iespēju un adekvāta atalgojuma nav. Jā, ģimenes, kuras īpaši ne par ko nedomā, laiž pasaulē vairāk bērnu, bet – kāda būs to bērniņu dzīve?" par situāciju pagastā stāsta Anda. Viņa uzsver, ka reģionos ir grūtāk dzīvot, jo ir daudz mazākas darba iespējas, un arī, piemēram, veikalā, kas Zantē ir tikai viens, cenas ir krietni augstākas nekā lielveikalos lielajās pilsētās.

"Aizej tikai uz veikalu – nopērc pārtiku un vienam bērnam rudens apģērba kārtu, puse algas nav," nopūšas Anda.

Nav jākaunās par to, ka tev kaut kā trūkst, un tādēļ jau mute domāta, lai lūgtu palīdzību, ja tev tāda ir nepieciešama. To mums sarunā pirms maza laika apliecināja arī Irina no Saldus.

Maznodrošinātajām daudzbērnu ģimenēm stipendijas tiek piešķirtas uz vienu vai diviem gadiem – ik mēnesi tie ir 360 ASV dolāri. Studentiem stipendijas piešķir vienam mācību gadam, katra ir 2000 ASV dolāru (1724 eiro) apmērā un tiek izmaksāta divās daļās – mācību gada sākumā un pēc semestra sekmīgas pabeigšanas. Sekmīgie studenti stipendiju saņem, sākot no otrā mācību gada līdz pat bakalaura grāda iegūšanai. Ģimenes un studenti, kas saņem šīs stipendijas, tiek rūpīgi izvēlēti un izvērtēti sadarbībā ar sociālajiem dienestiem.

Amerikas latviešu piešķirtās stipendijas ir artava Latvijas nākotnei – tas ir ieguldījums jauno pilsoņu audzināšanā, izglītošanā. Bieži tās ir pozitīvs impulss un atspēriena punkts labākai nākotnei Latvijā. Tieši uz šiem jauniešiem un ģimeņu bērniem balstīsies mūsu valsts pēc desmit, divdesmit… gadiem, tā uzskata abas minētās organizācijas, kas piešķir stipendijas.

No jauna šīs stipendijas 3. oktobrī pasniegs 10 daudzbērnu maznodrošinātajām ģimenēm no Līvānu, Dobeles, Auces, Liepājas pilsētām un Neretas, Tērvetes, Ozolnieku, Jelgavas un Kandavas novadiem un 16 studentiem no daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem no Rīgas, Valmieras, Cēsu, Alūksnes un Kuldīgas pilsētām, Gulbenes, Jēkabpils, Kārsavas un Beverīnas novadiem. Līdz ar to uz šo brīdi šādas stipendijas kopumā saņems 38 ģimenes, 16 studenti un trīs smagi slimi bērni.