Ar Jolantu mani iepazīstina "Ziedot.lv". Pirms tam esmu pamanījusi, ka labdarības organizācijā sācies jauns projekts "Rūpju bērnu māmiņām", kura īstenošanas gaitā sabiedrība tiek aicināta ziedot to bērnu mammām, kuras audzina smagi slimus bērnus un kurām pašām nepieciešama rehabilitācija, rūpējoties par savām atvasēm. Projektā jau saziedoti ap 3000 eiro un pirmās sešas mammas patlaban saņēmušas, kā teic Jolanta, "tādu dāvanu" – 10 masāžu kursu. Jau pēc pirmajām piecām reizēm Jolanta jūtot, ka plecs un mugura tik stipri nesāp, vieglāka sajūta esot.
Kādam varētu šķist, ka ir daudz nopietnākas vajadzības, kurām lūgt ziedotāju līdzdalību? Lai kāds, kurš tā domā, saprastu projekta nozīmīgumu, tapis šis stāsts par Jolantu, taču šo mammu, kuras ikdienā cilā lielākus un mazākus slimos bērnus, ir ļoti daudz. Un viņas ir pelnījušas – gan fizioloģiski sakārtot savu ķermeni, gan nedaudz iziet no mājas, jo tad, kad mammas dodas uz masāžu, bērniem tiek nodrošināta aukle, kuru arī finansē no ziedotāju savāktās naudiņas - tas ir projekts "Mīļā auklīte".
Azartspēļu upuris – vīrs un liktenīgais sitiens pa vēderu
Jolantai ir divas meitas un Robis. Vecākajai meitai ir 25 gadi, un viņa dien armijā. Jaunākā meitiņa Linda ir sešus gadus veca. Abas meitas ir veselas, un, visticamāk, arī Robis būtu bijis vesels puika, taču… Viņš piedzima priekšlaicīgi – 26./27. grūtniecības nedēļā. "Tas bija nelaimes gadījuma dēļ. Robim tas nav ģenētiski. Vīrs iesita man pa vēderu. Jau tad, kad biju ar Robi reanimācijā, pateicu, lai viņa vairs mājās nebūtu, kad mēs atgriezīsimies no slimnīcas. Viņš bija azartspēļu atkarīgais, un, kad notika spēlēšana, bija arī alkohols. Bet tas viss jau ir izsāpēts. Tikai skatoties uz Robi, ļoti skumji paliek," atklāti stāsta Jolanta.
Mazās Lindiņas dzimšana bijis kā brīnums, kā svaiga elpa Jolantai, jo ikdiena kopā ar smagi slimo Robi, ir ļoti, ļoti grūta. Vēl viena bērna piedzimšana bijusi kā dāvana pašai Jolantai. "Linda ir vesela un viņai vajag veselu mammu," norāda Jolanta, uzsverot, cik svarīgi ir, ka kāds padomājis par mammām, kuras ikdienā rūpējas par saviem smagi slimajiem bērniem.
Ar Robja tēti Jolanta šķīrās, bet arī ar Lindas tēti kopdzīve neesot izdevusies. "Nav jau viegli, Robis ir īpašs, viņam uzmanība ir nepieciešama visu laiku. Roberts var bļaut visu diennakti, viegli nav, bet es jau vairs to nedzirdu, tikai krīzes situācijās pieslēdzos, bet cilvēkam taču jāizguļas," tā Jolanta, norādot, ka kopā dzīvošana ar smagi slimu bērnu nav pa spēkam ikvienam. Patiesībā, Jolanta gan finansiāli, gan fiziski, emocionāli un visādi citādi abus bērnus audzina viena, bet viņa uzsver, ka ļoti daudz palīdz lielā meita.
Kā Robis mira badā
Roberta pamatdiagnoze ir bērnu cerebrālā trieka, taču tai seko vēl virkne citu veselības problēmu. Robis nerunā, nestaigā, viņam var rasties pašagresijas lēkmes, taču vistrakākais laiks Jolantai atmiņā palicis tas, kad puikam bija trīs gadi. "Mums jau piecus gadus ir paliatīvā aprūpe. Kad puika piedzima – vārgs, mazs un ārsti paziņoja diagnozi, bija traki, taču mēs daudz strādājām, Robis progresēja. Viņš pat bija iemācījies jau dažus vārdus, Robim bija laba apetīte. Bija tāds smuks, apaļš bumbulītis, bet tad pārstāja ēst. Sākās regress. Es veselu gadu viņu visu diennakti baroju ar pipetīti, naktis negulēju, tikai tā piesnaudu un atkal mēģināju kaut ko iedot ēst. Puikiņš lielāko daļu ēdiena izvēma. Turklāt tad es biju stāvoklī ar jaunāko meitiņu.
Tradicionālā medicīna mums pateica – neko jau nevar darīt, ja aizies, aizies. Bet mūsu laikos nomirt badā, nav īsti pieņemami. Robis četros gados svēra astoņus kilogramus, bija kauli un āda," atminas Jolanta.
"Principā bērns jau mira. Kad pieteicāmies paliatīvajā aprūpē, konstatēja, ka viņa barības vads daļēji bija atrofējies, tur bija tāda erozija, atviļņa skābes to bija padarījušas jēlu, kā rezultātā radās vemšana. Sākumā mēģinājām barot puiku ar zondi, taču to nācās izņemt, jo puika viņu rāva ārā. Tad ieteica ielikt gastrostomu. Un tagad jau Robis ir atkopies. Šī barošana ir iespējama, to viņš nevar izraut. Paskaidrošu – neraugoties uz to, ka viņš nestaigā, tomēr viņš brīžiem arī pasēž, palēkā pa gultu uz dibena. Viņš ir aktīvs. Un Robis mums atkal ir smuks, smaidīgs," stāsta mamma.
Stāstot par savu ikdienu, Jolanta norāda, ka puika nekomunicē ar mammu citiem saprotamā valodā. "Man ir jāuzmin – ja Robis raud, jāmin, kas viņam sāp, kas traucē, kas rada diskomfortu. Tās mēs vienreiz minot, arī apendicītu izoperējām. Viņš nevar pastāstīt. Viņš ir kopjams – cilājams, barojams, jāmaina autiņbiksītes, jānomazgā, jāizved ārā, tā arī mūsu ikdiena paiet," tā Jolanta.
Jolanta norāda, ka viņai dēls vēl ir tikai 11 gadu vecs, bet, kā ir mammām, kuru bērniem jau 18 gadu? Savu puiku ceļot, sastiepa plecu, sāpes bija nenormālas. Pat ja mājās ir arī tētis, parasti viņš ir ģimenē vienīgais pelnītājs, kurš pa dienu ir prom darbā, un tāpat viss smagums gulstas uz sievieti. "Iedomājieties, ja sievietei visu dienu jācilā 60 kilogramu smags bērns, jo viņi taču paliek lieli, apaļāki. Tas ir smagi. Un nenosodu nevienu mammu, kura vairs nespēj panest šo emocionāli un garīgi smago ikdienu,un bērnu nodod aprūpes namā. Pazīstu vienu tādu mammu, kurai ir divi smagi slimi bērni. Lielāko viņa bija spiesta nodot aprūpes namā, jo vienkārši vairs fiziski nespēja tikt galā. Un nevar viņu nosodīt, tas ir saprotami," grūtumu skaidro Jolanta.
Lidot uz masāžām
Jā, tieši tā – Jolanta burtiski lidojot uz masāžām, kas viņai piešķirtas "Ziedot" projektā. "Kad man meitenes piezvanīja un piedāvāja, biju tik priecīga. Man jau sen atpakaļ bija problēmas ar muguru, pat izoperēja, bet muguras dēļ man iedeva trešo invaliditātes grupu. Bija labi kādu laiku, bet tagad – puika jau vairs nav maziņš, atkal jau sāk sāpēt. Tā bija kā dāvana – šīs masāžas. Nu jau esmu bijusi piecas reizes, un plecs, mugura vairs nesāp. Kopumā man ir iespēja izbaudīt 10 masāžas, tad projektā varēs iesaistīties atkal citu bērnu mammas. Šobrīd esam sešas. Es jau zinu to visu, bet ikdienā jau nesanāk pielietot – kā pareizi paņemt bērnu, kā nevajadzētu celt, bet nav jau laika piedomāt. Masāžas man palīdz ne tikai terapeitiski, bet, jā, es arī izraujos no mājas. Un vēl jau ir naudas jautājums – tās ir tik, cik ir. Es personīgi nepazīstu nevienu smagi slima bērna ģimeni, kuri būtu stāvus bagāti. Tādēļ šī patiešām ir lieliska iespēja," uzsver Jolanta.
Turklāt Robi pa to laiku, kamēr mamma masējas, pieskata mīļa auklīte. Jolanta stāsta, ka viņai ir bijusi tik slikta pieredze ar aukli, ka pēc tās reizes sev nosolījusies – nekad, nekad vairs mājās neienāks sveša aukle. Viņa puiku esot situsi, ciskas Robim bijušas zilumos. Taču "Ziedot" projekta aukles ir patiešām mīļas, zinošas, Jolantas sirds esot mierīga.
Kā stāsta "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne, labdarības projekts "Rūpju bērnu māmiņām" sniedz gan praktisku, gan emocionālu atbalstu smagi slimu bērnu mammām. Atbalsts vienai māmiņai ir, sākot no 15 eiro par ārstniecisku muguras masāžu līdz vairākiem simtiem sarežģītāku problēmu risināšanai.
Šis projekts ir salīdzinoši jauns, organizācijai ir bijis līdzīgs, bet ar citu mērķi. Šajā projektā pirmo mēnesi rūpju bērnu māmiņas un tēti var saņemt palīdzību kā muguras masāžas vai citu ārstniecības veidu, kas nu kuram ir nepieciešams.
Pirmajā projekta mēnesī ir seši vecāki, kas saņem apmaksātu muguras masāžu kursu, bet ar nākamo mēnesi skaits palielināsies.
"Papildus mēs ģimenēm, pēc to rocības, piedāvājam pārtikas pakas no ziedotajiem produktiem, kas ir būtisks atbalsts ģimenes ikdienā. Vidēji mēnesī pārtikas pakas nododam 10-12 ģimenēm, cenšamies palīdzēt arī reģionu ģimenēm," stāsta Ilze.
Ja arī tu vēlies atbalstīt smagi slimo vecāku rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību, par projektu vairāk vari uzzināt un ziedot šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
