Ar atklātu smaidu, kas mūsu sarunas laikā nepazūd teju ne uz mirkli, siltu un labestīgu acu skatienu, nedaudz nogurušu no vairāku stundu skološanās "Iespējamās misijas" sagatavošanās seminārā satieku Mārci Rāceni. Patiesībā pasē viņš ir Mārtiņš, bet, kā mamma sāka saukt par Mārci, tā arī iegājies. Stāsts būs par trimdas latvieti – 27 gadus vecu vīrieti, kurš tik ļoti mīl savu latvietību, ka ir pametis labi atalgotu darbu robotu būvē ASV, Sietlā, lai Liepājā kā "Iespējamās misijas" jaunais skolotājs vidusskolēniem mācītu fiziku.
Pirmo reizi ar Mārci pāris minūtes pārmiju jūnijā, kad viņš bija audzinātājs grupai Amerikas latviešu bērnu, kuri Latvijā ieradušies misijā "Sveika, Latvija!". Jau toreiz Mārcis sacīja, ka viņš paliks Latvijā, tādēļ vienojāmies garākais sarunai uz rudens pusi, kad skolas sākums jau teju pie durvīm klauvē. (aut. – "Sveika, Latvija!" ir Amerikas latviešu apvienības finansēts projekts, kura laikā divas reizes gadā Latvijā ierodas grupiņa latviešu bērnu no ASV, kuriem tiek rādīta viņu senču dzimtene.)
Patiesībā Mārcis ir ļoti, ļoti aizņemts, jo tūlīt pēc "Sveika, Latvija!" viņam sākās "Iespējamās misijas" vasaras skola, kas tikai patlaban noslēgusies, tādēļ norunāt tikšanos nemaz nebija tik viegli. Mārcim vēl jāatrod dzīvoklis Liepājā, jāpagūst aizlidot uz ASV – "nokārtot pēdējās lietas" un kārtīgi izpriecāties brāļa kāzās, bet tad atpakaļ uz Latviju, lai stātos Liepājas 15. vidusskolas vidusskolēnu priekšā kā jaunajam fizikas skolotājam.
Mārcis, tāpat kā viņa divi brāļi, un arī abu vecāki, dzimis ASV, bet vecvecāki – Latvijā, kuri Otrā pasaules kara laikā aizbēga no dzimtenes, sākotnēji rodot patvērumu Vācijā, "dīpīšu" (aut. - nosaukums radies no burtu kopas DP: displaced persons – pārvietotās personas) nometnēs, bet jau vēlāk pārceļoties uz ASV. Tipisks trimdas latviešu stāsts, kādus jau esam dzirdējuši daudzus jo daudzus. Tomēr katrai no šīm ģimenēm viņu sāpes, bēgšana, slapstīšanās, melošana, dzīves iekārtošana no jauna ir tas īpašais, un šie stāstījumi tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Ir ģimenes, kurās latvietību nav izdevies uzturēt tik veiksmīgi, bet Mārča ģimenē visi labi runā latviešu valodā, visiem ir gan ASV, gan Latvijas pilsonība un Mārcis ar pārliecību saka: "Mani bērni arī runās latviski".
Vecmammas stāsti un vectēva partizāna cienīgā klusēšana
Mārča mamma Inese Rācenis (dzimusi Bunde) un tētis Mārtiņš Rācenis dzima jau ASV, kur dzīvo joprojām. Arī Mārča vecmamma no mammas puses joprojām turpina mīlēt savu dzimteni Latviju no aizokeāna tālienes, lai gan nu jau vecuma dēļ daudz atmiņu pagaisušas, jūk stāsti par vieniem vai citiem laikiem. Vectēvs no mammas puses devies jau aizsaulē, bet, pēc Mārča teiktā, no viņa nevarēja izspiest ne vārdiņa par bēgšanu no Latvijas.
"Vectēvs kādu laiku bija dienējis vācu armijā, tad aizbēdzis. Mēs vispār par viņa bēgļa gaitām neko nezinām. Mums šķiet, ka viņš, ierodoties Amerikā, mainīja arī savu īsto vārdu. Uz Latviju jau 1995. gadā pārcēlās mans onkulis Viktors Bunde, un arī viņš ir meklējis vectēva saknes šeit un dažas norādes par to liecina. Esam atraduši vienos kapos dzimtu uzvārdā Bundže, kas it kā varētu atbilst vectēva dzīves vietai. Mums ir aizdomas, ka vectēvs dzimis uzvārdā Bundže un vēlāk to mainījis uz Bunde, kas ir visai līdzīgs. Iespējams, vectēvs baidījās, kas notiks, ja nāks gaismā viņa pagātne, tāpēc no viņa nedzirdējām ne vārda par Latviju, par bēgšanu," stāsta Mārcis.
Bet vārds Latvija un latviešu valoda vienmēr bijusi kopā ar Mārča ģimeni. Visiem bērniem doti arī latviski vārdi. Mārča par vienu gadu vecākais brālis ir Aleksis, bet trīs gadus jaunākais brālis – Pēteris.
Iespējams, vectēvs baidījās, kas notiks, ja nāks gaismā viņa pagātne, tāpēc no viņa nedzirdējām ne vārda par Latviju, par bēgšanu.
Protams, ikdiena ASV pagājusi angļu mēlē, bet mājās ģimene pārsvarā sarunājusies tikai latviešu valodā. Ja kādu reizi kāds no bērniem ne īpaši vēlējies runāt valodā, kas šķietami viņiem neko nenozīmē, brāļi sodīti. "Kad bijām mazi, tad jau īsti nesapratām un negribējām mācīties latviešu valodu. Likās, kam mums tā vajadzīga. Tomēr runājām. Mammas stingrais acu skatiens – tas viņai labi sanāk. Atlika viņai uz mums paskatīties, kā atkal pārgājām uz latviešu valodu. Bet, tā kā mums ļoti patika visas latviešu nometnes, kas tika organizētas gan dažādos ASV štatos, gan Kanādā, latviešu valodu mācījāmies un lietojām. Ja nometnē nerunājām latviski, bija mazie sodiņi – parasti kādi pāris pietupieni. Tagad es atriebjos (aut.– Mārcis silti smaida), saviem audzēkņiem "Sveika, Latvija!" arī lieku runāt latviešu valodā, bet, ja nerunā – piešķiru mazos sodiņus," tā Mārcis.
Latvietību pa īstam iemīl 20 gadu vecumā
"Biju mazāks, patiešām domāju, cik stulbi, ka man jārunā latviešu valodā, ka man tā nebūs vajadzīga, un tāda īsta apjausma, kāda tā ir vērtība, man nāca tikai aptuveni 20 gadu vecumā. Tad es sapratu, cik forši, ka man ir divas valodas, kas nozīmē, ka man savā veidā ir divas identitātes, divas pasaules un katrā no tām ir savs draugu loks. Man ir amerikāņu draugi un latviešu draugi. Kad biju mazāks, tad latviešu svētku reizēs nevarēju saprast tautas tērpa nozīmi, paaugoties, radās cita sajūta. Tu uzvelc tautas tērpu un tiešām jūties īsts latvietis. Esmu Latvijā piedalījies arī Dziesmu un Deju svētkos, pārstāvot Sietlas tautas deju kopu. Tā bija forša sajūta," atzīst Mārcis.
Kad pēc Atmodas trimdas latviešiem bija iespēja iegūt dubultpilsonību, Mārča ģimene kaut kā nokavējusi, tad likums kādu laiku liedza būt vienlaikus divu valstu pilsoņiem, bet tagad, kad atkal "vecā" norma atjaunota, visa Rāceņu ģimene nokārtojusi papīrus, kļūstot arī par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem.
Amerikāņa sapņa piepildījums
Mārcis stāsta, ka ASV ir līdzīga izglītības sistēma kā Latvijā. Vidusskolu beidz 18 gadu vecumā. "Tagad man ir 27 gadi, un es Amerikā biju sasniedzis teju katra sevis cienīga amerikāņa sapni – man bija labas atzīmes vidusskolā, kas ļāva uzreiz iestāties augstskolā. To pabeidzu un dabūju labu darbu. Biju mehānikas inženieris uzņēmumā, kas būvē robotus, kas, savukārt, būvē lidmašīnas. It kā viss sasniegts, laba izglītība, darbs, labs atalgojums, bet tas dzīves ritms ir ļoti apnicīgs. Jā, es apzinājos, ka to darbu es varētu darīt līdz pensijas sasniegšanai, un vairs nekādu izaicinājumu. Tāds tipisks amerikāņa plāniņš. Bet es jutos tā, it kā atrastos starp vilciena sliedēm. Bet tagad būšu skolotājs Liepājā, tas ir viens izaicinājums, otrs izaicinājums – skolotājs latviešu valodā. Tā kā man latvietība ir ļoti mīļa, šī ir tā iespēja tādam būt pa īstam," atzīst Mārcis.
20 gadu vecumā es sapratu, cik forši, ka man ir divas valodas, kas nozīmē, ka man savā veidā ir divas identitātes, divas pasaules un katrā no tām ir savs draugu loks.
Vaicāju, kā viņš, būvējot savus robotus, uzzināja par "Iespējamo misiju" un nonāca tik tālu, ka nu jāmeklē dzīvoklis Liepājā. Mārcis pastāsta, ka "Iespējamā misijā" jau pabijusi viņa laba draudzene no ASV latviešu vidus Imanta un arī draugs Miks. Viņi arī iedvesmojuši Mārci, tāpēc nolēmis pamest darbu labi atalgotajā darbā ASV un ļauties jauniem piedzīvojumiem.
Mārcis, kad interesējos par atalgojuma starpību abos tik dažādajos darbos, uzreiz atbild: "Es esmu ļoti pieticīgs, es domāju, kur tērēju naudu. Jā, ASV mans darbs bija 10 reižu labāk atalgots kā tagad es saņemšu kā skolotājs. Bet tas mani neuztrauc. Es zinu, kāda alga man būs šeit un es zinu, ka ar to izdzīvošu. Man arī vairāk nevajag. Nauda visu neatsver. Jā, protams, strādājot ASV robotu būvēšanā, es varētu nopirkt lielāku dzīvokli. Bet.. kam man tas, kas tālāk? Man vajag tikai tik, cik vajag," par sevi atklāti stāsta topošais skolotājs.
Lai aizrautu skolēnu, pietiek vien ar tāfeli un labu skolotāju
Tieši tā uzskata Mārcis, kad vaicāju, vai ir iepazinies ar materiāltehnisko bāzi Liepājas skolā, jo, kā zināms, lai apgūtu dabaszinātnes, inovatīvu materiālu pieejamība tiek uzskatīta par lielu bonusu. Mārcis novērojis, ka patlaban Latvijas skolās pieejamie mācību materiāli un tehniskās iespējas ir daudz lielākas nekā tad, kad viņš mācījies skolā ASV. "Ja ir tāfele un labs profesors, labs skolotājs, no tā vien var norīkot labu klasi bez visiem materiāliem. Man dzīvē ir paveicies ar dažiem tieši šādiem pasniedzējiem, tāpēc zinu, ko saku.
Tā kā man latvietība ir ļoti mīļa, šī ir tā iespēja tādam būt pa īstam.
Skolotāja galvenais uzdevums ir aizraut ar lietu, ko tu māci, tad arī pašam bērnam radīsies interese iegūt arvien vairāk un vairāk jaunu zināšanu. Kad es biju skolēns, man svarīgākais bija tas, ka skolotājs mani iedvesmo, aizrauj, un tas ir arī ir galvenais. Protams, septembris būs mans lielais eksāmens skolotāja amatā. Esmu bijis inženieris, tomēr arī neliela pieredze darbā ar bērniem man ir. Esmu bijis audzinātājs latviešu nometnēs, nedaudz mācījis bērnus arī latviešu skolā ASV. Es nekautrējos. Nedaudz skolotāja amata prasmes izmēģināju "Iespējamās misijas" vasaras skolā. Vispār es par daudzām lietām nekreņķējos. Viss būs labi," optimistiski noskaņots septembrim ir Mārcis.
Mārcis ir iepazinies ar mūsu izglītības programmu, ar to, kas vidusskolēniem būtu jāiemāca, taču par to, kā viņš to paveiks, plāna vēl neesot. "Tas man tagad šomēnes jāizdomā," saka Mārcis.
Iemācīt jauniešiem kritisko domāšanu – galvenais mērķis
"Man ļoti nepatīk, kad satieku cilvēkus, kuri nedomā. Tas ir briesmīgi. Un es jūtos laimīgs, kad satieku cilvēkus, kuri spēj domāt. Un skolotāja darbs tieši ļauj to visu mainīt. Strādājot par skolotāju, tu vari iemācīt domāt. Turklāt tieši fizika to piedāvā – apgūt kritisko, analītisko domāšanu, uzzināt par to, kā darbojas mūsu pasaule. Fizika ir nepieciešama visiem, lai saprastu, kā lietas uzbūvētas. Nu kaut vai, lai saprastu, kāpēc, saduroties mazai un lielai mašīnai, mazā cietīs vairāk. To visu paskaidro tieši fizika," par savu dzīves lielo aizraušanos stāsta Mārcis.
Skolotāja galvenais uzdevums ir aizraut ar lietu, ko tu māci, tad arī pašam bērnam radīsies interese iegūt arvien vairāk un vairāk jaunu zināšanu.
Vēl viens iemesls, kādēļ Mārcis gatavs savās zināšanās dalīties ar mūsu jauniešiem, ir ļoti dziļdomīgs: "Latvija ir maza valsts, cilvēki cits citu pazīst. Amerika ir milzīga. Ja tu kādu iepazīsti, zini, ka redzi viņu pirmo un pēdējo reizi mūžā. Tev nav vērts iepazīties ar kaimiņiem, jo jau pēc gada viņi pārvāksies citur. Taču šeit, Latvijā, ir vērts ieguldīt cilvēkos, attiecībās, jo tu zini, ka viņus vēl satiksi. Tā ir forša sajūta," tā Mārcis.
Cerība – palikt Latvijā 'uz pavisam'
Šogad savus spēkus pedagoga arodā "Iespējamā misija" izmēģinās 20 jaunie skolotāji. Mārcim tika iespēja strādāt Liepājā. "Daudzi jau gribēja Rīgā strādāt. Man piedāvāja Liepāju, es piekritu. Līgums man ir uz diviem gadiem, bet es ļoti ceru un pat esmu pārliecināts, ka man te patiks un pieļauju, ka varētu Latvijā palikt uz pavisam," saka Mārcis.
Strādājot par skolotāju, tu vari iemācīt domāt. Turklāt tieši fizika to piedāvā – apgūt kritisko, analītisko domāšanu, uzzināt par to, kā darbojas mūsu pasaule.
Tiesa, viņš pats arī apzinās, ka līdz šim saskāries tikai ar pozitīvo. "Man ar latvietību pagaidām saistās tikai labas atmiņas – bērnība latviešu nometnēs ASV, vasaras, kas pavadītas Latvijā, apciemojot radus, esmu šeit bijis 2X2 nometnē, Dziesmu svētkos, tagad "Iespējamās misijas" vasaras skolā, kas nozīmē, ka esmu kontaktējies ar tādu sava veida izlases publiku. Jā, esmu dzirdējis, ka var būt arī ne tik pozitīvi noskaņoti cilvēki, bet esmu tam gatavs un gatavs arī šeit dzīvot. Esmu ļoti priecīgs par šādu iespēju," atzīst Mārcis.
Pēdējās ardievas ASV dzīvei
Mārcim nedēļas laikā jāatrod dzīvoklis Liepājā, ko solījis palīdzēt paveikt skolas direktors. Vēl viņam jāpagūst aizlidot uz ASV, nokārtot savas lietas, salikt siltākas drēbes Latvijas ziemai, sagatavoties un nosvinēt brāļa Alekša kāzas (aut. – Aleksis par sievu arī izraudzījies trimdas latvieti). Un tad, diemžēl, nokavējot svinīgo 1. septembri, Mārcis brauks uz Liepāju un sāks mācīt fiziku. "Es mīlu fiziku un to gribu iemācīt arī citiem, jo zināšanas fizikā noderēs jebkuras citas zinātnes darbā," uzsver Mārcis, vēlreiz apliecinot, cik ļoti lepojas ar savu latvietību un sola to nekad nepazaudēt, gluži pretēji, paužot pārliecību, ka arī viņa bērni runās latviešu valodā, neraugoties, vai izraudzītā dzīvesbiedre runās tajā vai citā valodā.
Atvērts visam jaunajam, enerģijas un prieka pārpilns
Kopā ar Mārci un vēl pārējiem 18 citiem "Iespējamās misijas" jaunajiem pedagogiem, kuri darbu sāks septembrī, piecas nedēļas vasaras skolā pavadīja Madara Muižniece, kura, starp citu, bija mana kolēģe "Delfi", līdz saņēma apstiprinājumu pievienoties misijai. Lūdzu Madaru sniegt savu skatījumu par Mārci un viņa spējām strādāt skolotāja amatā.
"Mārcis ir cilvēks, kurš vienmēr ir enerģijas un prieka pārpilns. Šķiet, ka tas viņam ir neizsmeļams. Viņš spēj aizraut un uzlādēt katru cilvēku, kuru Mārcis satiek savā ceļā. Viņš ir atvērts visam jaunajam un interesantajam, arī nezināmajam un svešajam. Gatavs mācīties un attīstīties, turklāt dara to ar milzu entuziasmu. Ļoti rūpējas par mūsu un apkārtējo drošību, nekad nav vienaldzīgs pret apkārt notiekošo.
Viņa skolēni būs milzu ieguvēji, jo tas, cik aizrautīgi un ar kādu degsmi Mārcis runā par fizikas jautājumiem, ir fenomenāli! Fizikas grafika pierakstu viņš prot paskaidrot tik aizraujoši, ka visi klausās un pats galvenais – atceras stāstīto!
Latviešu tautas dziesmas un tautas dejas pārzina labāk nekā jebkurš mūsu vienaudzis. Mārcis ļoti mīl un novērtē ēdienu dažādību. Ja vajag – ēdīs pienu ar gurķiem un piedzers klāt kafiju ar sviestu, pēc tam uzsmaidīs un metīsies pie darba!"
"Cālis" redakcija visiem jaunajiem "Iespējamās misijas" skolotājiem novēl veiksmīgu mācību gadu, solot citos rakstos turpināt iepazīstināt ar jaunajiem censoņiem.
Par "Iespējamo misiju" jaunākās ziņas atradīsi šeit un šeit.
