"Cālis" atkal pārlapo "vecu" presi, šoreiz lasīšanai 1944. gada izdevums "Mana Māja", kurā E. Upatniece, R.p. Paidag. Psīcholoģijas institūta vecākā skolu psīcholoģe (viss vecajā rakstībā) runā par tematu "bērns pie viesību galda". Lai tev ļautu iejusties tā laika noskaņā, saglabāsim oriģinālo rakstību.
"Diezgan bieži mātes jautā, vai bērns drīkst sēdēt kopā ar viesiem? Ir mājas, kur bērni pat 15 un 16 gadu vecumā nekad nesēd pie galda kopā ar viesiem. Vecāki domā, ka tā būtu necienība pret viesiem, rastos zināmas neērtības, tas nesaskanētu ar labo toni. Kāda māte kā labas audzināšanas paraugu cildināja četrus gadus vecu meitiņu, kas pēc viesu aiziešanas lūgusi, vai tagad viņa drīkstot piesēsties pie viesu atstātā galda? Dabūjusi atļauju, viņa piesēdusies un jutusies bezgala laimīga. Šis piemērs gan rāda, cik ļoti bērns ilgojies sēdēt pie galda kopā ar viesiem. Sēdot viņa fantazē, ka ir kopā ar viesiem, jo ko gan citu bērnam dotu sēdēšana pie tukšā galda?
Slepenais vērotājs. 'Kungu' viesus bērnam labāk neredzēt
Kā lai bērni jūtas, ko lai viņi pārdzīvo, ja visa māja – tēvs, māte, mājkalpotāja – visi pošas, gatavojas viesu uzņemšanai. Tiek gatavoti ēdieni, klāts galds, bet tas nebūs viņiem, bērniem, bet viesiem. Kas viņi tādi ir, ka nevar būt tur klāt, sēdēt pie galda? Vai bērns neizjūt to kā pazemojumu un noniecinājumu? Bērnam jau tā dažu labu reizi mostas mazvērtības izjūtas, salīdzinot sevi ar pieaugušajiem. Šāda malā nobīdīšana bērniem ļoti sāp. Vai tā nav bērnu izstumšana no ģimenes kopējās dzīves? Viesi taču ir notikums ģimenē, par to priecājas lielie, bet vēl vairāk mazie.
Bērni ir zinātkāri, katru neparastu un retu notikumu un citus cilvēkus viņi gaida, vairāk un dziļāk pārdzīvo, asāk uztver nekā pieaugušie. Ikdienas vienmuļībā bērni visvairāk priecājas, ja notiek kas sevišķs, tiek uzposta māja, cepts un vārīts, un kur tad pats galvenais – ciemiņu ierašanās un ciemošanās, svešas sejas, svešas balsis, jautras valodas un smiekli. Bet, ja nu bērnam jāpaliek ārpus šā ģimenes prieka, ja viņam jāvēro slepus pa atslēgas caurumu, pa durvju spraugu, tad viņa sirds tiek aizvainota, viņš jūtas nonicināts un atstumts.
Protams, ir jāizšķir, kādi viesi nāk mājās. Ja tie ir oficiālas personas, kas tiek uzaicinātas sakarā ar tēva nodarbošanos vai citu iemeslu dēļ, vai, ja mājās notiek "kungu" vakari (ar jautras uzdzīves raksturu), tad, protams, bērniem nav tur vietas. Bērnam var noskaidrot, ka tie tēvam sveši ciemiņi, ka tur tiek apspriestas lietas, kur bērns nevar piedalīties. Bet tad arī māte tur nesēdēs klāt, nepiedalīsies vairāk par to, cik namamātes pienākumi prasa. Bet tie ir izņēmuma gadījumi.
Viesošanās palīdz kāpināt pieklājību
Parasti ģimenēs viesojas draugi un tuvi paziņas, kas aicināti vai nu ģimenes locekļu vārda un dzimšanas dienas svinībās, vai kādos citos svarīgos gadījumos. Tādās viesībās bērns var piedalīties. Ja viesības ir lielākas, tad jau gluži technisku iemeslu dēļ mājās un viesu bērniem var klāt atsevišķu galdu, kur tie jutīsies pat omulīgāk nekā pie kopējā galda. Bet bērni var sēdēt pie galda arī kopā ar pieaugušajiem. Viesus, kas nāk mājās tikai viesošanās dēļ, var uzņemt ģimenē kopā ar bērniem. Bērni, kā jau minēju, dzīvo līdzi notikumiem, palīdz uzpost dzīvokli un galdu klāt, viņi visur ir kopā ar vecākiem, viņi var sēdēt līdzi arī pie galda.
Šādā sabiedrībā bērns mācās "kāpinātu" pieklājību, kā izturēties svešā sabiedrībā. Parasti māte varbūt bērniem pa priekšu uzliek uz šķīvja, bet ja viesi pie galda, tad pirmie tiek apkalpoti tie. Varbūt bērniem ikdienas azaidos atļauts izvēlēties šķietami labākos gabaliņus, pie viesu galda to nevar darīt, un ir arī citas atšķirības. Bērns ielāgo, ka citu sabiedrībā jāēd sevišķi mierīgi un klusu, nevar čalot utt.
Sēdot kopā ar viesiem pie galda, māte arī labi var novērot un kontrolēt, kā bērni prot iekļauties viesu sabiedrībā: vai viņi zina, ka jāļauj pieaugušajiem runāt un tad var arī savu vārdu teikt? Viesiem klātesot, mātei būs izdevība novērot, vai bērns arī izņēmuma situācijā ēd kārtīgi, pareizi lieto ēdamrīkus, ēd glīti un uzvedas pieklājīgi pie galda.
Svarīga ir arī bērna pieradināšana pie svešiem cilvēkiem un sarunāšanās ar citiem, ne tikai mājiniekiem. Tā ir sabiedriskā audzināšana. Bērns nekautrējas, nestostās, bet pierod orientēties, ievingrinās atbildēt uz jautājumiem. Ir taču bērni, kas nerunā ar svešiem, apmulst, nemaz nesajēdz, ko viņiem jautā, kas viņiem jāatbild. Cik grūti klājas tādam bērnam, kad viņš nonāk skolā! Arī tur viņš grūti pierod pie svešiem bērniem, bet ar skolotāju nerunā ne tik. Nereti uz institūtu sūta bērnus, no kuriem skolotājs visu pirmo pusgadu vai pat visu mācību gadu nav varējis izspiest neviena vārda.
Tie gan ir retāki gadījumi, bet klasē vienmēr atrodas bailīgie bērni, kas nerunā vai runā klusi un ar grūtībām, kad skolotājs viņus izsauc. Šie bērni tad sakaunas, samulst, piesarkst un nekā nevar izteikt, pat to, ko viņi iemācījušies un labi zina, tie ne vienmēr spēj kārtīgi pateikt. Grūti ir kā bērnam, tā skolotājam. Bērns, kas būs izturējies ne tikai mājinieku, bet arī citu pieaugušo sabiedrībā, būs radis runāt ar svešiem, tas daudz vieglāk un ātrāk spēs iekļauties arī skolas kopā.
Erotiskus stāstus pie galda – nu nē!
Bērnu piedalīšanās viesu sabiedrībā vēlama arī tīri intelektuālā ziņā. Vecāku un viesu sarunas taču var bērnu attīstīt, izglītot, viņi var iegūt dažādas zināšanas. Bērns pārdomā dažu labu dzirdētu lietu. Viņā risinās domas un briest atziņas, pie kurām varbūt citādi viņš nebūtu ticis. Protams, šīm sarunām var būt negatīva ietekme uz bērnu. Tāpēc pieaugušiem jāuzmanās, ko var un ko nevar runāt bērniem klātesot. Ja māte ar viešņām nodarbosies ar citu paziņu aprunāšanu vai citiem nosodāmiem tematiem, tad tas arī bērnus var ievirzīt nevēlamā virzienā.
Bērniem klātesot nevajadzētu cilāt arī erotiska rakstura tematus, kā arī šausminošus un baigus stāstus, kas bērnos var izraisīt bailes un neomulību. Pie galda jārit gaišām, līksmām, jautrām sarunām. Kad viesi vairs nesēž pie galda, tad arī bērni vairs nebūs tik cieši pieaugušo vidū, tiem būs citas intereses, skries ārā vai pie savām rotaļām, un pieaugušie varēs parunāt arī tādas lietas, ko bērniem nevajadzētu dzirdēt un ievērot.
Ģimenēs, kur ir bērni, varētu biežāk viesoties draugi un paziņas, kas mīl bērnus un interesējas par tiem, lai viesi bērnus nesajustu kā apgrūtinājumu. Vecāki kopā ar bērniem priecājas par mīļu ciemiņu, kam tāpat prieks redzēt kā vecākus, tā bērnus. Pie galda vismaz reizi dienā sastopas visi ģimenes locekļi, lai arī dienas gaitās kur kurais būtu bijis – vecāki darbā, bērni skolā. Tā arī, kad viesi mājās, visa ģimene kopā ar visiem pavada patīkamu, omulīgu brīdi pie galda. Protams, bērniem jāiet ierastā laikā gulēt, kaut arī viesi vēl nav aizgājuši.
Tātad nav nekāda nopietna un svarīga iemesla liegt bērniem piedalīties intīmās ģimenes viesībās, bet gan tieši vēlams, lai bērni tur būtu klāt."
Avots: pilsētas izdevums "Mana Māja" (1944. gada janvārī, Nr.1).
