Vīrs svarīgāks par meitu

Mans lielākais šoks laikam gan ir nevis par tām mammām, kuras pamet savu mazuli glābējsilītēs (Pēcdzemdību depresija? Izmisums? Bezcerība? Nabadzība?), bet gan par tām mammām, kuras dara pāri savam bērnam, esot ar viņam blakus diendienā. Tāda bija Evijas mamma. Viņas vīrs (kurš pat nebija Evijas tēvs, bet gan patēvs) meitenes dzīvi padarīja par elli. Viņam nebija gardāka kumosa kā pusdienās un vakariņās tiesāt paša pameitu. Viņš sāka ar pretīgām piezīmēm par Evijas briestošajām krūtīm. Viņš komentēja meitenes pirmos krūšturus, prasīja, vai viņai jau ir kāds draudziņš un vienmēr norādīja, ka jaunas meitenes netiklībā var iekrist ātrāk kā noskaitīt līdz desmit. Katru reizi, kad ciemojos pie Evijas, es sāku drebēt jau kāpņu telpā. Viņš gan valdījās, kad bija liecinieki, bet vienalga bija pretīgs un riebīgs tips. To nevarēja nejust. Es prasīju Evijai, kāpēc viņa par to nestāsta mammai. Jo Evija pie manis bija spiesta slēpt pat savu dienasgrāmatu, kurā vai katrā lapā zvēroja dusmas un naids pret patēvu. Un tad Evija atzinās, ka mamma to visu lieliski zina un...akceptē. Viņa reiz esot Evijai nopietni pateikusi, ka patēvu prom netriekšot, jo sievietei bez vīrieša ir grūti un viņa jau nu neiešot šo mazo joku dēļ tagad šķirties.

Kā tas beidzās? Paldies Dievam, tas nebeidzās ar izvarošanu. Evija kādā naktī no savām mājām vienkārši aizbēga. Viņa nekad man nav īsti izstāstījusi, kas notika (lai gan tajā šausmu naktī viņa patvērumu atrada tieši mūsu dzīvoklī), bet es sapratu, ka viņa izglābusies par mata tiesu. Jūs domājat, tā viņas mātei bija mācība? Viņa paziņoja, ka Evija pati provocējot patēvu. Un izlika Eviju uz ielas. Bet, par spīti vecā pretekļa pesteļiem, Evija nenogāja no ceļa. Viņa pārvācās pie mammas māsas. Viņa spīdoši pabeidza vidusskolu. Viņa tagad ir brīnišķīga ārste. Viņai ir lielisks vīrs un trīs bērni. Bet savu mammu mātes dienā viņa nesveic. To es zinu droši. Tāpat kā Ildze.

Aizved meitu uz abortu. Pati

Ildzei ar mammu viss bija kārtībā, un drīzāk viņas pat bija draudzenes. Kā mēs viņas par šīm attiecībām apskaudām. Abas mēdza sačukstēties, mamma vienmēr ļāva Ildzei pirms diskotēkas ienirt savā skapī un vilkt jebko, ko meita kāroja. Viņai pirmajai bija savs pūderkrēms un pat sava pūderotiņa. Taču tikai pirms dažiem gadiem, klases salidojumā pret rītu, kad šampanietis bija atvēris arī dvēseles durvis ar uzrakstu "slepeni", viņa atzinās, ka ar mammu pēdējos gados esot ļoti vēsas attiecības. Tu ko? Tev bija superīgākā mamma! Kolosālākā mamma! Kas noticis? Viņa mani pierunāja abortam, Ildze atzinās. Patiesībā, viņa mani pati uz to aizveda. Visu sarunāja, visu nokārtoja. Manam bērniņam šogad būtu jau desmit gadi. Izrādās, Ildzes mamma meitas nākotni bija izplānojusi savādāku nekā Ildze. Jā, tas esot bijis vienas vasaras romāns un gaidāmais mazulis bijis šoks viņai pašai, otrā kursa studentei. Tieši pie mammas pēc padoma un palīdzības viņa vērsās pašas pirmās. Un mamma lēmumu pieņēma strauji. Nekāda bērna! Tev jāstudē. Bērns - tās ir klapatas uz mūžu. Ne jau tagad, ne jau mūsu divistabu dzīvoklī, ne jau no kaut kāda paklīdeņa.

Un viss. Zvans draudzenei uz slimnīcu. Sačukstēšanās pa telefonu. Un paziņojums - pirmdien visu nokārtosim. Ildze šausta sevi par to, ka nepietika prāta un drosmes nostāties mātei pretī un pateikt - man būs šis bērns. Izbeidz lemt manu dzīvi! Tā vietā viņa kā nopērts šunelis mātei pie rokas ievilkās slimnīcā pa kaut kādu sānu eju, ar svešu vārdu tika uzņemta (lai papīri būtu kārtībā un nākotnē tu būtu tīra - deklarēja māte!) Un gaidāmais mazulis izkasīts laukā no viņas miesas. Kopš tā laika Evija dzīvo ar neizsāpētām sērām. Viņa turpina domāt par to - vai tas būtu bijis puika, vai meitene. Kas viņam patiktu. Kam viņš līdzinātos. Savas ģimenes viņai joprojām nav. Un attiecības ar mammu esot kā ledus laikmetā. Zvans dzimšanas dienā, kopīgas pusdienas Ziemassvētkos. Viņa taču pati ir mamma! Viņa taču zina, kāds mīļums ir bērns!  Kā viņa man varēja aizliegt kļūt par mammu? Evijai riebjas Mātes diena. Viņa nezvana mammai šajā dienā. Un vispār mēģina izbraukt no valsts. Lai nav jāredz koncerti parkos un  jāskatās uz smaidošām mammām ar bērneļiem tautas tērpos pie rokas.

Daunis ģimenē neiederas

Arī Zane mātes dienu atzīmē bez savas mammas. Lai gan viņas mamma rīko plašas ģimenes viesības, kurās aicinātas daudzas radu sievietes. Mammas Mātes dienas pusdienas ir slavenas, bet uz Zani tās neattiecas. Ričiņa dēļ. Jo Ričiņš ir Zanes mazais puika un vienmēr tāds būs. Puika ar trīsgadnieka gājieniem. Ričiņš piedzima slims. Jau mazulim puncī esot, pateicoties sonogrāfijas un analīžu iespējām, Zane zināja, ka gaida bērnu ar īpašām vajadzībām. Taču viņiem ar vīru, pēc ilgām sarunām savā starpā, ar ārstu un ar mācītāju, beigās vairs nebija šaubu, ka zēns dzims. Jā, skaidrs, ka kopš dienas, kad piedzima Ričards, ģimenes dzīve vairs nekad nebija tāda kāda agrāk. Jo mazulim bija lēkmes, bija drausmīgi redzēt viņa mokas, taču ar milzīgu neatlaidību, darbu un pacietību Zanei izdevās mazuļa dzīvi daudz maz nokārtot. Vīrs pelna pietiekami, lai viņi varētu atļauties labu aukli ar medicīnisko izglītību. Ričiņš brauc uz delfīnu terapiju un jāj ar zirgu. Ričiņš staro un Zane staro viņam līdzi. Taču Zanes mamma, Ričiņa vecmāmiņa, pie mazuļa nav bijusi ne reizes. Dauni mums ģimenē nevajag - tāds bija viņas komentārs brīdī, kad asarām līstot, Zane ar vīru stāstīja mammai, ka gaidāms īpašs bērniņš. Izrādās, Zanes mammas perfektajā dzīvē kropļiem vietas neesot. Tieši tā arī mamma pateica. Ka viņa negrasās palikt par slimnieku kopēju, ka Zanei vēl visa dzīve priekšā un ka dauniem vieta pansionātos. Un, ja meita ir tik stulba, ka uzņemsies to visu, tad lai par viņas atbalstu pat nedomā.

Bet Zane netur uz mammu ļaunu prātu. Viņa saka - viss nezināmais biedē. Un mamma vienkārši savā mūžīgajā perfekcionismā nespēj pieņemt, ka ir lietas, ko ietekmēt nav viņas spēkos. Un ka katrs bērniņš ir svētība. Un Dievs nedotu šādu mazuli Zanes ģimenei, ja viņiem nebūtu pietiekami spēka un naudas, lai tiktu ar to galā. Protams, Zanei sāp sirds. Viņa redz mammas albumā draugos, ka mamma atkal izceļojusies pa pasauli. Sabildējusies ar brāļa bērniem. Un ko tik vēl nav paveikusi. Un kas tur slikts, ja blakus parādītos arī bildītes ar mazu, jauku puisēnu, kāds ir Ričiņš? Mātes dienu Zane svinēs gan! Galu galā - jāierāmē jaunākais zīmējums, kuru dēlēns uzzīmējis ar pirkstiņkrāsām - tas ir ļoti saulains, un tajā uzzīmēta mamma, tētis, viņš un auklīte. Kura izskatās gandrīz kā Zanes mamma, viņa nekad nesastaptā omīte. Cik dažāds gan mēdz būt mammas, vai ne?

Mana meita būs prīma!

Un arī Ieva īpaši mēģina izdomāt, ko darīt, lai Mātes dienā būtu nodarbināta ar savējiem un nebūtu jāapciemo mamma. Jo viņa nevar beigt uz savu mammu dusmoties par to, cik ļoti viņa Ievā mēģināja ielikt visas savas nesasniegtās virsotnes. Ievas bērnība pagāja vijoles zīmē! Bija gan mūzikas skola, solfedžo un vijole un vēl mājskolotāja, jo mūzikas skolotāja neesot bijusi gana laba, vajadzējis papildus prasmes. Mamma nešaubījās - Ievai taču jādzīvo labāk nekā viņai, Ieva būs mūziķe, Ieva brauks pa pasauli, viņu filmēs un intervēs.

Ievai tas viss riebās. Tik dziļi un pamatīgi! Viņa gribēja kļūt par vetārsti. Viņa mīlēja dzīvniekus vairāk nekā cilvēkus, un viņa ienīda vijoli! Divas reizes viņa pat tīšām mēģināja to aizmirst tramvajā, bet mātes gādīgo roku ielīmētais telefons futlārī atgrieza īpašumu tā nelaimīgajai īpašniecei. Kad pēc vidusskolas Ieva pateica, ka nestāsies Mūzikas akadēmijā, bet gan startēs Lauksaimniecības universitātē uz veterinārmedicīnu, māti ar mikroinfarktu aizrāva ar ātrajiem uz slimnīcu. Ievai pie viņas slimnīcas gultas bija jāapsolās, ka nekādas govis viņa nedakterēs. Ka viņa īstenos mātes sapni. Kā par brīnumu, tiklīdz Ieva iestājās Mūzikas akadēmijā, mātes sirds turpināja strādāt kā pulkstentiņš. Un tikšķ vēl līdz pat šim brīdim bez traucējumiem. Tiesa, viņas sejā šad un tad var izlasīt vilšanos. Jo Ievu neintervē "100 grami kultūras" un par Ievu neraksta avīzēs. Ja godīgi, Ieva pati apzinās, ka ir totāla viduvējība. Viņa tagad māca vijoļspēli bērniem, bet vakaros brīvprātīgi staidzina vietējās dzīvnieku patversmes suņus. Un kāri tver vetārsta sarunas ar dzīvnieku īpašniekiem. Un iekšēji raud par to, ka viņa varēja stāvēt tur, vetārsta vietā, zilā virsvalkā un glābt kāda suņuka dzīvību. Ieva saka - es apzinos, ka mamma man vēlēja to vislabāko. Bet es nespēju viņai to piedot. Nespēju piedot visas neizspēlētās bērnības spēles - sunīšus, salkas, kazakus-razboiņukus, jo to vietā es virpināju gammas un zubrīju skaņdarbus. Es nedrīkstēju pat kārtīgi bumbu driblēt skolā sporta stundā, jo man bija jāsaudzē pirksti! Tāpēc mani bērni nekad nebūs spiesti iet kādā īpašā pulciņā vai mūzikas skolā. Puika pats atrada tehniskā jaunrades staciju, bet meita šuj tērpus savām lellēm. Un nekad, nekad, nekad es viņus aiz rokas nevedīšu kaut kur, īstenot savus nepiepildītos sapņus!

Cik dažādas mammas, vai ne? Un kurš gan zina, varbūt tā, kura Ievai, Zanei vai Evijai liekas slikta, citai liekas laba. Jo tad, kad tev dzemdību zālē rokās ieliek mazo kunkulīti, neviens neiedod klāt lietošanas pamācību - kā būt labai mammai. Kā palīdzēt mazajam cilvēkam augt. Kā neierobežot viņa brīvību, bet neļaut arī sevi apdraudēt. Kā būt labai mammai? Bet tik ļoti taču gribas, lai Mātes dienā pirmais, kurš tev apvij mazas roķeles un saka - apsveicu Mātes dienā - ir tavs mazais puika vai meituks. Lai pirmais telefona zvans šajā dienā ir no tavas jau pieaugušās meitas vai dēla, kurš saka - mamm, tu man esi vislabākā! Vai esi?