Fiziskās personas, kuras iesniedza Satversmes tiesā (ST) sūdzību par Solidaritātes nodokļa likuma normu atbilstību Satversmei, apsvērs iespēju sūdzības noraidītajā daļā vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), informēja advokātu biroja "Sorainen" zvērināta advokāte Alisa Leškoviča.
"ST nav pēdējā instance un nākamā instance ir ECT, bet, vai mēs tur iesim, tas noteikti būs klientu lēmums", telefonsarunā skaidroja Leškoviča, piebilstot, ka viņas pārstāvētajiem klientiem ir pusgads, lai pieņemtu lēmumu un vērstos ECT.
Viņa norādīja, ka ST, pasakot, ka likuma normas ir pietiekami skaidras, spriedumā neatspoguļo pārrobežu nodokļu maksāšanas situācijas un pieļāva, ka šajos jautājumos par Solidaritātes nodokli nākotnē vēl tiks runāts.
Kā vēstīts, ST ceturtdien atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants, kas nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91. pantu. Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019. gada 1. janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.
Kopumā 37 fiziskas personas bija apstrīdējušas piecus Solidaritātes nodokļa likuma pantus. Izskatot lietu, ST no piecām apstrīdētājām likuma normām par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu - 6. pantu.
Pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Lai arī valsts sociālo apdrošināšanu un solidaritātes nodokli regulējot atšķirīgi likumi, šo likumu struktūra un arī mērķis esot viens - sociālās aizsardzības vajadzību finansēšana. Vienīgā atšķirība esot tā, ka apdrošināšanas iemaksas tiek ieskaitītas speciālajā budžetā, savukārt solidaritātes nodoklis - pamatbudžetā.
Pieteikumu iesniedzēji pauda nostāju, ka viņiem esot liegts saņemt sociālo nodrošinājumu proporcionāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kuriem nav pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 109. pantam. Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā Solidaritātes nodokļa likums paredzot atšķirīgu attieksmi pret dažādām solidaritātes nodokļu maksātāju grupām, nosakot atšķirīgas nodokļa likmes atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem viņi ir apdrošināti. Šāda atšķirīga attieksme neatbilstot Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam.
Vērtējot pieteikumu atbilstību Satversmes 109. pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos, tiesvedību tika nolemts izbeigt. ST secināja, ka apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. Turklāt ST norādīja, ka likumdevējs nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos.
ST atzina, ka Solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids. Tiesas skatījumā, Solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā, tādēļ Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam.
Tāpat tiesa izbeidza tiesvedību par Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstību Satversmes 91. pantam, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Attiecīgie divi likuma panti nosaka, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sniegto informāciju, summē sociāli apdrošinātajai personai obligāto iemaksu objektu un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. VSAA uzskaita faktiski veikto solidaritātes nodokli, kad ir sasniegts likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteiktais obligāto iemaksu objekta maksimālais apmērs. VSAA faktiski samaksāto nodokli par pārskata mēnesi pārskaita valsts pamatbudžeta ieņēmumu kontā.
Tiesa norādīja, ka Solidaritātes nodokļa likuma 7. pants nosaka valsts pārvaldes kompetenci solidaritātes nodokļa aprēķināšanā. Arī Solidaritātes nodokļa likuma 9. pants attiecas uz valsts pārvaldes kompetenci. Šāds regulējums nepiešķirot subjektīvās tiesības personai, tāpēc ST nolēma, ka šīs likuma normas atbilst Satversmei.
Tiesvedība tika izbeigta arī par Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5. panta atbilstību Satversmes 91. pantam. Šie likuma panti nosaka, ka nodokļa objekts ir ienākums, kas pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, un ka nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka - un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.
