– Kristap, daudzuprāt, tu strādā īstu sapņu darbu. Kā tu nonāci "EKS Audi Sport"?

Kristaps: Var teikt, ka viss sākās ar manu piedzimšanu 1986. gadā. Mans tēvs un Andris Dambis tolaik nodibināja kopīgu uzņēmumu, kas 90. gadu sākumā paralēli citai darbībai sāka būvēt sporta automobiļus. Jau no agras bērnības dzīvojos pa darbnīcu, skatoties, kā lielie nodarbojas ar sacīkšu tehniku.

Nevaru teikt, ka mans mērķis jau no paša sākuma bija kļūt par sporta mehāniķi, bet tā aprite man patika un vistuvāk sirdij bija strādāt ar sporta auto. Tas var šķist neticami, bet arī mehāniķa ķermenis pieprasa adrenalīnu, kas rodas, mašīnai esot trasē!

Kad mums sākās Dakaras projekti, es visus gadus braucu strādāt uz sacensībām un paralēli palīdzēju Dambju ģimenei autokrosā un rallijkrosā. 2010. gadā man radās iespēja pastrādāt bijušajā "Mitsubishi Ralliart" un tur sapratu, ka vēlos būt starptautiskā komandā. Pēcāk pieslēdzos arī Paikspīkas projektiem un elektriskajam dregsteram. Vēlāk, meklējot iespēju strādāt sportā, kas Latvijā bija stipri gājis mazumā, pievienojos Vasīlijam Grjazinam un biju viņa "RX Lites" mašīnas galvenais mehāniķis.

Biju sagatavojies sūtīt CV uz lielajām komandām rallijā un rallikrosā, bet tad pēkšņi darbu piedāvāja Aigars un Reinis Nitiši, kurš tobrīd plānoja braukt ar no Petera Solberga atpirktu auto. Tomēr pēdējā brīdī plāns mainījās, jo Reinis kļuva par EKS trešo pilotu. Bet… EKS meklēja mehāniķus, Nitiši par mani ieminējās komandai, un vienudien zvana Vācijas numurs – sveiks, te Matiass Ekstroms! Tā es jau otro gadu strādāju "EKS Audi Sport" un pašlaik esmu Andreasa Bakerūda otrais mehāniķis.

– Aigar, tu līdzās Mārtiņam Zūlim esi rallijkrosā visilgākā strādājušais mehāniķis no Latvijas…

Aigars: FIA rallijkrosa pasaules čempionātā esmu kopš tā pirmās sezonas 2014. gadā. Ilgāka prombūtne iznāca vienīgi pagājušajā sezonā: "Olsbergs MSE" piedalījās "Red Bull Global Rallycross" sērijā ASV, un es skrūvēju Mičela de Jonga (Mitchell DeYoung) "Honda Civic".

Vispār motorsportā nonācu caur blakusvāģu motokrosu, kur biju kantētājs. Bet 30 gadu vecumā guvu traumu, un sieva teica – pietiek! Tā es pārgāju uz automobiļiem, strādāju ar vietējiem Latvijas sportistiem un viens no viņiem bija Reinis Nitišs. Toreiz spriedu – ja palikšu ar Reini, nonāksim pasaules čempionātā, un tā arī notika. Par šo iespēju esmu ļoti pateicīgs Nitišu ģimenei! 2014. gadā Reinis izcīnīja 3. vietu, bet "Olsbergs MSE" kļuva par čempioniem komandu ieskaitē. Joprojām strādāju "Olsbergs MSE" un Zviedrijā dzīvoju piecus gadus.

– Kā aizrit jūsu mehāniķa nedēļa, mēnesis gads?

Kristaps: Parasti sacensību nedēļā otrdien vai trešdien lidojam uz norises vietu un sagatavojam auto. Sestdien, svētdien ir sacensības, un pirmdien mazie darbiņi. Faktiski tā ir ceļošana no sacensībām uz sacensībām, bet, kad nepieciešams, strādāju arī komandas bāzē Zviedrijā vai, ja tas ir pa ceļam pārbraucienos, darbojamies "Audi Sport". Taču, cik vien iespējams, cenšos būt Latvijā ar ģimeni.

Aigars: Sezonas laikā tā ir dzīve starp komandas bāzi Zviedrijā un sacensībām. Ziemā strādājam Zviedrijā, kur nākamajai sezonai sagatavojam esošos automobiļus vai būvējam jaunus. Ja neskaita dzinēju, visu darām paši, tajā skaitā, izgatavojam detaļas, jo paši arī projektējam sacīkšu auto. Atelpai dotas divas nedēļas ziemā un divas nedēļas jūlijā.

– Cik labi mūsdienu mehāniķis pārzina automobili?

Kristaps: Teikšu tā – cik savā ziņā mašīnas ir sarežģītas, tik pat arī vienkāršas. Ar labām zināšanām šo darbu varētu darīt arī garāžas mehāniķis, taču lielajām komandām ir nepieciešami cilvēki ar autosporta pieredzi. Jautājums ir, kā to sakrāt. No savas pieredzes varu teikt, ka ir vērts palīdzēt mazām komandām vietēja mēroga sacensībās un paralēli meklēt prakses iespējas.

– Kas ir laba mehāniķa vērtīgākā īpašība?

Kristaps: Sporta mehāniķim ir jāspēj strādāt stresa apstākļos un ilgas stundas no vietas. Piemēram, ja divās minūtēs pirms starta jānovērš tehniska problēma, tev ir jāzina, kā to izdarīt, kādi instrumenti nepieciešami utt. Faktiski vienīgais moments, kad tu nestrādā, ir, kad tavs pilots brauc trasē. Pat testu laikā, teiksim, telefona zvanam vienkārši nav laika.

Aigars: Es domāju, ka galvenais ir būt nosvērtam un mierīgam, jo, kolīdz sāc stresot, lietas nevedas. Ir svarīgi nemitīgi mācīties, arī no savām kļūdām, un ir jābūt labā fiziskajā formā. Mums komandas bāzē ir sporta zāle, un mēs to regulāri izmantojam.

– Vai bez mehāniķa tiešajiem darba pienākumiem jums ir vēl citi?

Kristaps: Formāli nav, bet es ar prieku palīdzu uzcelt komandas telti. Tas palīdz iejusties sacensību atmosfērā, citādi, ierodoties vēlāk, grūti "uzņemt ātrumu".

Aigars: Pasaules čempionātā izmantojam divas lielās mašīnas – "fūri" un autobusu –, un es vadu komandas kravas auto ar remontdarbnīcu un abiem automobiļiem.

– Kristap, kas ir vērtīgākā pieredze, ko esi ieguvis, strādājot EKS komandā?

Kristaps: "Audi" ir ļoti cieši iesaistīts mašīnas izstrādē, un ir interesanti redzēt, kā inženieri risina problēmas – dažkārt sarežģītas lietas ir vienkāršas un otrādi. Saliekot jauno mašīnu, es tagad to pazīstu līdz vissīkākajai skrūvītei. Arī tas, kā tiek vadīta 40 cilvēku komanda, ir patiesi iespaidīgi.

– Aigar, šogad "Red Bull Global Rallycross" sērija gan ir slēgta, bet ar ko sacensības ASV atšķīrās no pasaules čempionāta?

Aigars: Lai gan rallijkross jau tā ir atraktīvs, amerikāņiem ļoti patīk šovs – tramplīni mašīnas met kā krosa motociklus un tās krīt ar lielu triecienu, ir garas starta taisnes, cīņas ir mežonīgas (finālā desmit mašīnas brauca desmit apļus) un ir daudz izstāšanos salauztas tehnikas dēļ. Trases ir pagaidu būves. Ja runā par sportisko pusi, tad pašus ātrākos pilotus, iespējams, var salīdzināt ar pasaules čempionāta pirmā sešinieka apakšgalu.

(Šogad pirmo reizi aizrit sērija "Americas Rallycross" (AR), ko piedāvā rallijkrosa pasaules čempionāta rīkotājs IMG, pasaules čempionāta debijas posms ASV notiks kopā ar AR posmu.)

– Aigar, viena lieta, kas tev patīk, un viena, ko nevari ciest ceļojošajā dzīvesveidā?

Aigars: Noteikti iespēja redzēt pasauli – Ameriku esmu izbraukājis krustu šķērsu, skatiem bieži esot burtiski kā no filmām. Kas nepatīk? Reizēm ilgi jāstrādā bez atpūtas, ne vienmēr viss ir labi saplānots. Bet es nesūdzos!

– Kristap, kā ir strādāt ar tāda līmeņa braucējiem kā Ekstroms un Bakerūds?

Kristaps: Brīnišķīgi! Manuprāt, pasaules čempionātā ir divas "mašīnas" – Kristoferšons un Ekstroms. Matiass ļoti reti kļūdās, lieliski pazīst mašīnu un ir spējīgs braukt ātri ar jebkuru auto. Andreass ir lielisks komandas biedrs un man patīk, ka, zinot, no kurienes nākam, viņš šo to ir iemācījies latviski. Komanda tiešām ir lieliska!

– Abi esat "iekšā", bet varat paraudzīties arī no malas. Kā uz starptautiskā fona izskatās sacensības Latvijā un latvieši pasaulē?

Kristaps: Pašlaik teju katrā komandā ir pa cilvēkam no Latvijas, dažās pat vairāki un dažādos amatos – tas ir apbrīnojami! Tas pierāda, ja cilvēks ir savā vietā, viņš var sasniegt ļoti daudz.

Aigars: Ir dažas nianses, ko varētu uzlabot, piemēram, "mehāniķu tribīni", bet kopumā Latvijas posma organizācija un Rīgas trase ir fantastiska!

– 2021. gadā rallijkross pāries uz elektrisko piedziņu. Vai pozitīvs pavērsiens?

Kristaps: Man jau vairākus gadus ir bijusi darīšana ar elektriskajām mašīnām un es domāju, ka e-auto ir potenciāls būt ātrākiem, taču jautājums ir, kādas būs sacensības bez rallijkrosam tipiskajiem trokšņiem. Cits aspekts, kas man ne visai patīk, ir gaidāmā unifikācija – sportiskajā ziņā tas būs labi, taču ražotājiem būs mazākas iespējas izpausties tehniskajā ziņā.

– Kurš uzvarēs Rīgā?

Aigars: Kristoferšons! Viņš ir mierīgs, nosvērts braucējs un uz pjedestāla bija abus iepriekšējos gadus.

Kristaps: Es zinu, kurš uzvarēs Eiropas čempionātā, bet pasaulē… Jāsaka, mēs Rīgas testos ieguvām daudz svarīgas informācijas. Andreasā ir cīņas spars, un mūsos ir labs mehāniķu gars! Ja Andreass būs pirmais, varbūt viņš uzvaru veltīs man, tāpat kā savulaik Sebastjens Lēbs pirmo uzvaru veltīja Mārtiņam Zūlim.