Dzemdībās vissvarīgais ir atvēršanās un ļaušanās, uzskata transpersonālā psihoterapeite

Dzemdības vieglākas padara elpošana, atbrīvošanās, uzticēšanās procesam un sev, ļaušanās. Atrašanās lielās, plūstošās upes stāvoklī. Bet realitātē bieži tā nenotiek, jo mūsu dzīvē darbojās kontrolējošs prāts, pārlieka plānošana un stress, no kura tikai ar domu palīdzību nevaram atbrīvoties. Mēs domājam, kad pienāks laiks dzemdēt, tad es "būšu" un "elpošu". Bet, lai tas notiktu, ir jābūt pieredzei, ķermeniskam treniņam – praktiskām zināšanām - kā tas ir elpot un būt klātesošam. Tas ir tāds stāvoklis, kad ļaušanās un paļaušanās ir iestrādāta ikdienā un par to vairs nav jādomā, uzsver Vēsmiņa.

Dziļāk un mierīgāk ieteicams elpot arī ikdienā – savas labsajūtas un veselības saglabāšanai, ne tikai pastiprinātas spriedzes apstākļos.

"Dzemdības ir process, kur svarīgākais ir esība, atvēršanās un ļaušanās," ir pārliecināta speciāliste.

Ja nespēj izturēt sāpes, epidurālā analgēzija arī ir veids, kā satikties ar mazulīti. Drosmi, iespējams, var sniegt spēja uzdrīkstēties dzīvot arī tad, kad sāp, iegūt šo pieredzi. Mūsu priekšteči dzemdējuši gadu tūkstošiem ilgi – mūsos patiesībā ir šī pieredze, ka tas ir paveicams – nepieciešams tikai tai atvērties. Bet katrs gadījums ir individuāls.

Ļoti svarīgi uzreiz pēc dzimšanas saņemt kailas ādas kontaktu ar mazulīti (arī pēc ķeizargrieziena, ja mamma nevar, tad tētis) un skatīties acīs stundu, trīs stundas – tik, cik bērniņam vajadzīgs.
Kā praktiski to realizēt? To ļaušanos?

Ļaušanās pamats ir elpošana, cik nu dziļi vai sekli, mierīgi vai intensīvi spēju. Elpoju maksimāli ar visu augumu. Kas notiek dzemdībās psiholoģiski bērniņam? Cik liela loma ir dzemdībām dzimstošā cilvēka dzīvē?

Dzimšanas procesā ļoti vērtīgi ir harmoniski gūt pieredzi visās četrās perinatālās jeb pirms dzimšanas matricās. Šo pieredzi ir pētījis viens no transpersonālās psiholoģijas pamatlicējiem Staņislavs Grofs, stāsta psihoterapeite.

Pirmā dzimšanas matrica veidojas mātes klēpī, deviņus mēnešus augot un veidojoties ciešā, neatdalāmā saplūsmē jeb kontaktā ar māti. Tā veido dziļu bāzes izjūtu – "pasaule mani nes, viss vienmēr man atrisinās vislabākajā veidā". Ja māmiņa piedzīvo daudz stresa, baiļu, nedrošību un tajā brīdī nekādā veidā nekomunicē ar klēpī esošo mazuli, tad bērns izdzīvos šo baiļu, stresa, nedrošības un neuzticēšanās pieredzi kā savu, un mazais, veidojošais augumiņš un psihe pieņem, ka viņa normālais stāvoklis ir bailes, stress, nedrošība, dusmas jeb pasaule ir draudīga vieta.

Otrā perinatālā matrica sākas ar pirmajām kontrakcijām līdz ieiešanai dzemdību ceļos. Te bērns gūst pirmo spēcīgo pieredzi būt iesprostotam, bezizejā, slazdā…. Būtiski ir mātes iekšēja klātbūtnes sajūta šajā procesā. Dzimstošs bērns dzird, jūt un saprot. Te veidojas pieredze – vai nu mani visi ir pametuši, iestājās dziļa vientulība un ar visu jātiek galā pašam, vai arī – pat grūtībās es nekad neesmu viens, man ir atbalsts, kad piedzīvoju šķēršļus ceļā uz mērķi.

Trešā perinatālā matrica veidojas dzimstot – no ieiešanas dzemdību ceļos līdz piedzimšanai – eksistenciāla pieredze – cīņa uz dzīvību un nāvi – vai nu tajā esmu absolūti viens un ciešs viss mans ķermenis un dvēsele, es piedzīvoju totālu pamestību, grūtības ir tik lielas, ka liekas mirstu.

Labākajā variantā – pat vislielākajās grūtībās ir kāds, kas mani mierina, mīl un atbalsta, pat ja sāp viss, es spēju iziet cauri eksistenciālai pieredzei un rast izeju. Šo pieredzi uzsūc cilvēka dziļākie psihes slāņi, šeit veidojās uzvedības modeļi augsta stresa apstākļos – citi spēj mobilizēties un rīkoties, citi krīt panikā, pilnīgi pazaudējoties, citi sastingst, nespējot ne domāt, ne rīkoties.

Ceturtā perinatālā matrica sākas ar piedzimšanu – tā ir pirmā satikšanās – vai esmu maigi sagaidīts, vai apžilbināts, berzts, mērīts. Vai pirmais elpas vilciens ir izzinošs, kas ļauj plaušām pamazām iesākt darboties, ja skābeklis vēl pieplūst pa pulsējošo nabas saiti, vai arī ir jāelpo, lai izdzīvotu un no nulles stāvokļa uzreiz jāiedarbina visa elpošanas sistēma uz visiem 100 procentiem. Šeit veidojas pieredze, cik patiesi esmu gaidīts un saprasts šajā pasaulē.

Visas šīs pieredzes, esot jau pieaugušā vecumā, ir iespējams harmonizēt, līdzsvarot, dziedināt, pielietojot ķermeņterapiju. Darbs ar ķermeni iedarbojas, jo šajā dziedināmajā attīstības periodā nav bijuši vārdi, bija tikai sajūtas, kas veido pasaules uztveri un izjūtu, un attiecīgi arī atbildes reakciju un no tās izrietošo uzvedības musturu, skaidro psihoterapeite.

Mazais ir tik mazs, trausls, bezpalīdzīgs un raud ar tādu izmisumu, ka gribas raudāt līdzi. Jautājums – kas raud manī kopā ar bērniņu? Ir vērtīgi zināt savu dzīvesstāstu. Kura daļa manī raud skaļāk par bērniņu? Mūsos katrā iekšā ir kāda bērnības pieredze, kas rezonē ar notiekošo tagad un līdz ar to mēs ciešam līdzi mazulim jeb izciešam līdzīgas ciešanas kā viņš šobrīd, skaidro Vēsmiņa.

Bērniņi bieži kliedz, ja ir bijušas traumatiskas dzemdības. Viņš var neraudāt uzreiz – pirmajās dienās. Paiet laiks, visi atkopjas, nokļūst mājās un varētu sākt mierīgi iedzīvoties. Bet sasprindzinājums un stress ir samazinājies, ķermenis atslābinās un atslābst milzīgā dzimšanas laika mobilizāciju, tad nāk ārā dziļāki sasprindzinājumi, kas bija vajadzīgi, lai izdzīvotu šajā grūtajā un sarežģītajā piedzimšanas procesā. Mazulis var raudāt vienā laidā kādu laiku. Svarīgi ir saglabāt iekšēju mieru, līdzjūtību, cik iespējams būt kopā ar mazulīti, mierinoši runājoties. Tas patiesi ir grūti ilgstošā laika periodā, bet sāpei ir jāļauj izsāpēt.

Kopveselai sistēmai, kas ir cilvēka ķermenis, prāts un emocijas, jāatpūšas pēc traumatiskiem vai saspringtiem dzīves brīžiem. Šeit var palīdzēt tikai laiks un vecāku pacietība, uzsver speciāliste.

Līdzīgs mehānisms turpina darboties visu atlikušo dzīvi – sākoties atvaļinājumam vai brīvdienām, cilvēks bieži saslimst, jo strauji iestājās atslābums. Ilgstoši grūtā saspringtā periodā notiek intensīva visu resursu mobilizācija, bet slodzi nometot un labi neparūpējoties par visu savu sistēmu harmonisku atslogošanu, mēdzam saslimt.

Jo labāk mēs sevi pazīstam, jo vieglāk to sāpīgo daļu sevī ir transformēt. Sevišķi, ja mēs negribam šo sāpi nodot tālāk saviem bērniem mantojumā pa dzimtas līniju. Iespējams pateikt: "Es varu būt tā, pie kuras tā sāpe apstājās!" – transformēt un dziedināt, pat ja tā nāk mantojumā no maniem senčiem.

Es nespēju izturēt šīs bērna raudas, jo nesaprotu, ko viņš man stāsta. Tāda bezpalīdzība, bezspēcība. Ko man darīt?

Brīžos, kad mazais vēl nebļauj, bet ir jaušama neapmierinātība, kāds diskomforts – sniegt bērniņam apzinātu klātesošu mierinošu kontaktu. Maigi glāstīt, runāties, skatīties acīs, ļaut sev sajust mazuļa emocionālo stāvokli. Pirmos divus mēnešus maksimāli daudz turēt kontaktā āda/āda, acis/acis. Var paijāt, kad vēl guļ un kad ēd, lai saņem no mammas pozitīvo arī tad, kad ir mierīgs. Bērniņa miegu gan nevajadzētu traucēt, tad vienkāršs ķermeņa siltums, klātbūtne būs pietiekoši.

Un varam mācīties pieņemt, ka reizēm bērniņš raud un viss – varbūt pārstrādā dzemdību pieredzi vai ko citu, bet varam ļaut notikt tam, kas notiek – nepretoties pašām. Ja mammai bērna raudas rada dusmas vai izmisumu ilgstoši, tad svarīgi ir meklēt profesionāļa palīdzību – psihologa vai psihoterapeita, rekomendē Vēsmiņa.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienību. Liene Vēsmiņa (foto zemāk) ir specializējusies aromaterapijā, mākslas un ķermeņa psihoterapijā. Studējusi Berta Helingera sistēmfenomenoloģisko pieeju, neiroveģetoterapiju un psihoorganisko analīzi. Viņai ir arī 12 gadu pieredze psihiatriskajā slimnīcā ar depresijas, neirožu un veģetatīvās distonijas pacientiem. Šobrīd ir Transpersonālā izglītības institūta pasniedzēja, strādā ar klientiem individuāli un grupās.