Radio un televīzijas žurnāliste Inese Vaikule Starptautiskās sieviešu dienas, 8. marta, priekšvakarā sociālā tīmekļa "Facebook" profilā publicējusi pārdomas pēc sava piedzīvojuma – ikdienas steigā nepaspēto degvielas uzpildi un piespiedu apstāšanos uz ceļa. Par laimi, viņai izpalīdzējis kāds taksometra vadītājs, kurš gan aizvedis uz degvielas uzpildes staciju, gan arī no logu šķidruma kanniņas palīdzējis to ieliet tvertnē. Stāsts par pretējo dzimumu saspēli un 8. martu, kas nav tikai cīņa par sieviešu tiesībām.
"Tā kā tas ar mani atgadījās šovakar – Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā – man sagribējās šo stāstu izstāstīt. Jo tas no vienas puses ir tik sievišķīgi – aizmirst par kādu tehnisku "nieku" un cerēt, ka gan jau būs labi.
Jāsāk gan ar priekšvēsturi, lai mani nevainotu pilnīgā vieglprātībā. Šorīt, vēlākais pulksten 6.30, man bija jābūt radio. Jau iepriekšējā vakarā pamanīju, ka benzīns iet uz beigām, bet steidzos mājās un sievišķīgi nodomāju "par to es domāšu rīt". Arī 6.30 benzīna jautājums man šķita mazāk aktuāls par paspēšanu uz ziņām septiņos, savukārt pulksten 18.05, no radio lidojot uz Latvijas televīzijas 4. studiju, vienīgais, kas rūpēja – nenokavēt pašu raidījumu.
Visur biju laimīgi paspējusi, atvieglota ar kolēģīti iekāpu auto un nospriedu, ka līdz stacijai jau vēl viņu varēšu aizripināt un tad jau stūrēšu uz Dzirnavu ielas "Nesti", bet... auto sāka burkšķēt, jau braucot garām "autenei". Lūdzu Dievu, lai neapstājos uz tramvaja sliedēm, Viņš mani uzklausīja, un auto apstājās uzreiz aiz krustojuma pie "Forum Cinemas".
Pirmā sievišķīgā doma bija zvanīt vīram. Protams! Viņš, protams (!), bija gatavs steigties man palīgā, bet es lieliski apzinājos, ko nozīmē tagad sākt pakot divus bērnus, no kuriem viens ir spītīgs divgadnieks. Tad nu tomēr nospriedu, ka "pa vecai modei" iešu lūgt kādam palīdzību. Un šis "kāds" manās domās, nezin' kāpēc, bija tieši vīrietis...
Laimīgas sagadīšanās dēļ pie veikala nupat bija apstājies "Pandas" taksometrs, un man dzima doma par žiglu aizšaušanu līdz "Nestei". Bagāžniekā, par laimi, mētājās tukša logu šķīduma kanna (to es, starp citu, arī kaut kā nekad pati neleju, un tas pat nav speciāli, gan jau, ka mācētu, ja ļoti vajadzētu, bet parasti kāds vīrietis piedāvājas to izdarīt, un tas ir tik jauki, ka nespēju atteikt ), un tā nu es ar savu kanniņu gāju pie taksista. Ļoti jauks puisis, starp citu, tagad pat žēl, ka nepajautāju vārdu.
Viņš mani aizvizināja uz benzīntanku un pēc tam vēl palīdzēja iešļakstīt benzīnu, kas izrādījās varen sarežģīts uzdevums, kura izpildei vajadzēja izdomāt dažādas inženiertehniskas viltības, piemēram, pildspalvas bakstīšanu bākā. Viņš bija nolējies ar benzīnu, arī taksis pēc manas kannas vizināšanas pēc rozēm gluži vairs nesmaržoja, bet abi bijām nosmējušies līki.
Vienvārdsakot – mīļie, foršie, izpalīdzīgie vīrieši – mēs bez jums nekur! Tas ir tik brīnišķīgi, ka pastāv ne tikai dzimumu solidaritāte un cīņa par tiesībām, bet arī vienmēr klātesošā pretējo dzimumu saspēle un, ko tur liegties, arī pievilkšanās. Cik forši, ka arī 21. gadsimtā joprojām saglabājušies tie paši instinkti, kas sievietei liek vērsties pēc palīdzības pie vīrieša, bet vīrietim ar prieku atsaukties un palīdzēt. Priecīgu visiem 8. martu! Arī šie svētki manā izpratnē nav tikai par sieviešu tiesībām, bet arī par šo savstarpējo priecīgo pievilkšanos."
