Ir vērts pakoķetēt ar ideju, ka mūsu ikdienas dzīvē ir visai maz elementu, kas nepildītu izklaides funkciju. Neaptveramas informācijas plūsmas, kas nodotas mūsu rīcībā, nodarbina mūsu uzmanību veidos, kas gan no zināma viedokļa relevantai, gan maznozīmīgai, taču ziņkāri barojošai informācijai brīžiem liek izskatīties gluži vienādi. Bažīties par lietām šajā izpratnē var tikt uzskatīta par tīri pieejamu un ērtu ikdienas izklaides formu: visai izplatītā uztraukšanās par norisēm pasaules politikā, piemēram, var nodrošināt nesliktu pēcpusdienas pārtraukumu, ja uz ziņu portālu virsrakstiem par Sīriju, Kremli un Trampu tiek klišķināts pareizajā secībā un dinamikā. Ne divgalvainais ērglis, ne aizdomīgi oranžā frizūra no mūsu veltītās uzmanības gluži neatrisināsies, taču iesaistīšanās un informētības sajūta komplektā ar viegli uztrauktu koncentrēšanos var radīt brīnumjauki stimulējošu efektu.
Tādi kultūras notikumi kā izstāde "Open Fields" (vai – piemēru dažādībai – britu seriāls "Black Mirror") šķietami aicina uz līdzīga veida izklaidi, šinī gadījumā par intelektuāli stimulējošo bažu pamatu ņemot mūsu attiecības ar tehnoloģijām. Tēmas, ko vairāk kā divdesmit darbu apjomā kompresē šī izstāde, var sastādīt tīri nodarbinošu bažu karuseli pat, ja neesat kaismīgs mediju mākslas sekotājs: privātuma straujā izzušana un katra mūsu spertā soļa izsekojamība; tehnoloģiju suģestētā iespējamība (vai drīzāk nepieciešamība?) kvantitatīvi analizēt gluži subjektīvas un netveramas cilvēka iekšējās dzīves parādības; funkcionāla cilvēku aizstājamība ar mašīnām un veidi, kuros tehnoloģija papildus sarežģī cilvēka jau tā nevienkāršās attiecības ar dabu.
Kamēr publicisti, stāstnieki un stand-up komiķi ņem priekšroku satirizējot mūsu pārlieko paļaušanos uz dažādām ierīcēm, izstādes "Open Fields" mākslinieki šķiet visai kompetenti runāt par pretējo jautājuma pusi: "Ko šīs ierīces "ņem" no mums?" Nīderlandiešu mākslinieku Kārenas Lanselas (Karen Lancel) un Hermena Māta (Hermen Maat) duets ar darbu "E.E.G. Kiss" izstādes atklāšanas performancē apmeklētājiem piedāvā skūpstoties kļūt par daļu no instalācijas: diviem brīvprātīgajiem galvās tiek uzvilktas ķiveres, ar kuru palīdzību skūpsta laikā abu cilvēku smadzeņu viļņi tiek fiksēti elektroencefalogrammas datos. Šie dati savukārt tiek atainoti tīri glītā datu vizualizācijas straumē. Darbs uzdod savdabīgu jautājumu, proti, vai iespējams kvantitatīvos datos analizēt intimitāti, it īpaši tik iracionālu, juteklisku cilvēciskas tuvības formu kā skūpstīšanās, un galu galā – vai mēs varam paļauties uz ierīcēm un tīklojumiem, kas šos datus apstrādā un uzglabā.
Taču tas vēl nav viss – skūpsts, ko šajā darbā iniciē Lanselas/Māta duets, nepaliek starp diviem cilvēkiem; tas ir, kā viņi paši to formulē, "komunāls", jo ievākto datu vizualizēšanā un sonificēšanā tiek ierēķināta arī apmeklētāju klātbūtne – piemēram, to daudzums un atrašanās vieta ietekmē instalācijas ģenerēto skaņu un attēlu struktūru.
Elektroniskas ierīces "ievāc datus" no apmeklētājiem arī Jana Torpusa (Jan Torpus) un Hosē Navaro (José Navarro) darbā " Affective Environments: Reveal!". Apmeklētāji tiek aicināti "pieslēgties" pie interaktīvas instalācijas, kuras attēli un skaņa mainās atkarībā no datiem, kas tiek ievākti par konkrētā apmeklētāja sirdsdarbību, smadzeņu viļņiem un ādas vadītspēju. Citiem vārdiem sakot, tas, ko tu redzi vai dzirdi, acumirklī mainās no tā, kā šīs pašas skaņas un attēli liek tev justies. Ievērības cienīga ir darba skaniskā puse, kas atsauc atmiņā austriešu izdevniecības Editions Mego zelta laikus, un tajos publicētos esktrēmās (kā to tolaik dēvēja) datormūzikas ierakstus. Vizualizāciju puse savukārt ir orientēta uz debešķīgu, mierpilnu dabas ainavu ģenerēšanu, kas, pēc darba autoru vārdiem, simbolizē mūsdienu sabiedrības sarežģīto ceļu pie iekšējā miera.
Abi augstāk minētie darbi aicina apmeklētājus paļauties uz elektronisku ierīču kopumu, un ļaut tām sevi "nolasīt", pretī saņemot zināmu pieredzi. Šīs situācijas, protams, spoguļo mūsu attiecības ar dažādiem interneta pakalpojumiem, kur ievākto datu par mūsu paradumiem bieži vien jau ir iekrājies pietiekami, lai uzbūvētu kā minimums psiholoģisku portretu – ja ar vienkāršu analīzi par mūsu uzvedību interneta meklētājos pietiek, lai iegūtu visai konkrētus uzvedību modeļus, teiksim, pirmdienu rītos vai vēl konkrētāk formulētās situācijās, un izmantotu tos mārketingam labvēlīgi pielāgotas interneta vides veidošanā, tad kāpēc gan lai mēs sašustu par saviem "komunālajiem" skūpstiem, kas tiek saglabāti un vēlāk jebkuram ir pieejami digitālā telpā? Abi darbi norāda uz šādu cilvēka-ierīces attiecību tumšo pusi, taču arī nepārspīlē to dramatizēšanā, un no otras puses pat jaušami sajūsminās par iespēju radīt jaunas pieredzes, kā arī bez aizspriedumiem uzlūko tās kā tālākus veidus cilvēku savstarpējas saskarsmes veicināšanai vai tiešākam kontaktam ar digitālām vidēm.
Gadījumā, ja minētās perspektīvas jums šķitīs pārāk līdzsvarotas, nebīstieties – izstādē netrūkst arī no zināma viedokļa pamatotu, taču visai sakāpināti paranoidālu noskaņu, kas katru tuvumā esošo digitālo ierīci kaut uz mirkli liek uzlūkot kā tikai un vienīgi novērošanas mehānismu, izsaucot likumsakarīgu vēlmi no tām kaut uz brīdi noslēpties.
Meksikāņu-kanādiešu mākslinieka Rafaela Lozano Hemera (Rafael Lozano-Hemmer) darbs "1984x1984", piemēram, atzīmē hipotētiski apsveramās (vai arī jau notikušās?) privātuma beigas ar iespaidīga izmēra displeju, kura kaleidoskopisko audeklu veido tūkstošiem māju numuru, nofotogrāfēti ar Google Street View palīdzību. Darba košumu veicina tas, ka, nofotogrāfēti visapkārt pasaulei, māju numuri ir visdažādākajos fontos un krāsās. No pirmā acu uzmetiena, šie krāsaino ciparu kubiņi paši par sevi ir nekas vairāk kā patīkama vizuāla informācija, taču, aptverot, ka katrs no tiem pārstāv kāda cilvēka mājas, kas, pateicoties jau minētajai Google ierīcei, jebkuram interesentam jebkurā mirklī ir brīvi aplūkojamas no ārpuses, darba kopējais iespaids svārstās no virspusēji patīkama līdz šaušalīgam. Lozano Hemers gan ar to neaprobežojas, un neliedz sev tiekties pēc maksimāla dramatiska efekta: kad apmeklētājs tuvojas ekrānam, numuru juceklī izgaismojas tā siluets, un tā formas ietvaros visi cipari pārgrupējas, lai viens pēc otra atkārtotu "1984", tādā veidā atsaucoties uz Džordža Orvela (George Orwell) distopisko romānu un tā Lielo Brāli, kas mūs allaž un visur vēro.
Starp vairākiem darbiem, kas ir šķietami līdzīgi domājoši savā pasaules informācijas kanālu tīkla izsauktajā klaustrofobijā, par patīkamā izpratnē negaidītiem var nosaukt tos, kas šai situācijai piedāvā lielākus vai mazākus risinājumus. Par piemēru var minēt Berlīnē dzīvojošā mākslinieka-pētnieka Ādama Hārvija (Adam Harvey) darbu "CV Dazzle": tas ierosina veidus kā izvairīties no mūsdienu automātiskās sejas atpazīšanas tehnoloģijām, izmantojot modes pasaules elementus – ekscentriskus matu griezumus un dekoratīvu kosmētiku, kas jūsu seju dara neatpazīstamu minēto ierīču algoritmiem.
Somu mākslinieku Roberto Puglīza un Juka Hautameki (Roberto Pugliese, Jukka Hautamäki) darbs "Flow-Flawed" savukārt uzlūko cilvēku attiecības ar tehnoloģiju mēģinājumos racionalizēt apkārt noritošos socio-politiskos procesus, un, par centrālo tēmu izvēloties Eiropas migrantu krīzi, viennozīmīgi ir izstādes no tematikas viedokļa "steidzamākais" darbs. Audiovizuālajā instalācijā tumšā, abstraktā telpā ritošas ūdens straumes tiek animētas, savijot tās kopā no "dzīvajā" atlasītiem sociālā medija Twitter ierakstiem – tie tiek automātiski apkopoti, vadoties pēc tādām "mirkļa birkām" kā "#crisis", "#refugee" un "#dialogue". Animēto ūdens straumju intensitāte mainās atkarībā no ierakstu daudzuma, proti, tā, cik daudzi Twitter lietotāji konkrētajā brīdī apspriež minēto tēmu. Darba pieticīgais skaņu dizains (ūdens šalkšana mainīgā ātrumā) un tumši-tukšā telpas izjūta beigu beigās panāk ne mazāk emocionālu efektu kā augstāk minētais veltījums Orvelam: apmeklētāji, krēslas un elementāru, monotonu skaņu ieskauti, paliek vērot laika zudumu un tajā virpuļojošu diskusiju kori, kas viegli parit garām gluži kā īsts ūdens. Kā to komentē paši mākslinieki, darbs aicina aptvert, ka, neskatoties uz šobaltdien iespējamo informācijas un diskusiju pārbagātību, mūsu iespējas aptvert īsteni sarežģītas parādības vēl joprojām ir ierobežotas. Līdzīgā, taču vizuāli ekspresīvākā manierē ar datiem – šoreiz biržas, ne sociālo mediju – tiek strādāts arī latviešu mākslinieka Jāņa Garanča darbā "Crypto-Currency Trade Pattern Melting". Arī viņa veikumā par vienu no centrālajām tēmām tikusi izvēlēta "iluzora kontroles izjūta caur piedalīšanos".
Visbeidzot, interesantu mirkli atelpai piedāvā taivāniešu-slovēņu-grieķu mākslinieku, dizaineru un zinātnieku četrotnes projekts ar nosaukumu "PSX Consultancy" – šķietami vienīgais "Open Fields" darbs, kas, vismaz no pirmā acu uzmetiena, atbild par perversa humora komponenti izstādē. "PSX Consultancy" izstrādā ierīces, kas veicina augu reproduktīvos procesus. Citiem vārdiem sakot, projektā tiek izstrādātas seksa rotaļlietas augiem (izrādās, ka arī projekta nosaukums atšifrējams kā "Plant Sex Consultancy"). Sekojoši sākotnējai smieklu (vai vieglas vīpsnāšanas) reakcijai, šis projekts patiesībā var kalpot par mirklīgu atvieglojumu izstādes apmeklētāju stimulētajiem, taču raižpilnajiem prātiem – ja lielākā daļa darbu šajā izstādē darbojas kā spoguļi cilvēku potenciāli pašdestruktīvajai atkarībai no tehnoloģijām un to piedāvātajiem ceļiem uz baudu, ienākumiem, varu vai (visbiežāk) komfortu, tad "PSX Consultancy" jūs aicina iztēloties pasauli, kurā visu šo mehānismu centrā atrodas vairs nevis cilvēki, bet kas pavisam citādāk būvēts, piemēram, augi. Protams, šajā gadījumā varētu teikt, ka mūsu izpratne par to, kas augiem vajadzīgs, ir komiski (un tipiski) veidota pēc tā, kā mēs uztveram paši savas vajadzības, taču koķetēšanai ar šādu ideju ir saulainā puse – tā kā tie ir augi, nevis cilvēki, šie apkalpošanas mehānismi tiem nekaitētu tā, kā tie var kaitēt mums.
Izstāde "Open Fields" no 29. septembra līdz 2. novembrim ir apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē. Vairāk informācijas: http://rixc.org/lv/festival/Exhibition/
Atbalsta: ES programma Radošā Eiropa, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Gētes Institūts Rīgā, Mondriāna fonds, Šveices Valsts Kultūras fonds Pro Helvetia, LG Electornics Latvia, Capital, Xcelsior.