Saucot: "Nāciet pie manis visi", Jēzus aicina mūs piedalīties viņa dzīvē. Atbilde uz viņa aicinājumu bieži ir tā pati kas lūgtajiem viesiem Jēzus līdzībā – es esmu tīrumus un vēršus pircis, es nevaru iet. Mans darbs, mans bizness, mani īpašumi prasa pārāk daudz – man nav laika. Vai arī nav īstais laiks. Es esmu "sievu ņēmis", es esmu kādās attiecībās, kuru dēļ neuzdrošinos rādīties Dieva priekšā. Vēlāk. Sakārtošu savu dzīvi, sagādāšu lukturiem eļļu un tad. Un cilvēkiem šķiet, ka Dievam tas jāsaprot. Kādēļ?
"Bet man ir nelaiks, nelaiķiem nav steigas", dzied Kaspars Dimiters. Vārdu spēle, bet dziļa un patiesa. Kamēr cilvēkam ir nelaiks, kamēr viņš nesteidzas piedalīties Dieva dzīvē, viņš ir nelaiķis. Viņam tiešām nav laika, jo laiks paiet garām neizmantots, neauglīgs, nedzīvs. Viņš nedzīvo Kristū, tādēļ nedzīvo īstu, pilnu dzīvi.
"Tuvojas 2008. Kunga žēlastības gads. Luterāņu baznīcā tam par lozungu izvēlēti Kristus vārdi: "Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet." Domāsim par to šajā Adventa laikā. Kunga žēlastība ir tā, ka Viņš joprojām dzīvo un ir gatavs dalīties ar mums savā dzīvē, lai arī mēs dzīvotu. Viņam ir vajadzīgs mūsu laiks, lai darītu pie mums lielos, brīnišķīgos darbus, par kādiem lasām Svētajos Rakstos. Un ja ir tā, ka par tiem tikai lasām, bet no pieredzes nepazīstam, tas nozīmē, ka Dievam nav bijis laika. Mūsu laika. Mēs neesam to viņam devuši. Mēģināsim, lai nākamgad būtu citādi!
+ Jānis Vanags, Rīgas arhibīskaps.
