Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga pārdomās par nākamā gada lozungu no Jāņa evaņģēlija 14. nodaļas (19. pants) - "Es dzīvoju un arī jūs dzīvosiet".
"Kā klājas?", mums jautā. "Nekas, dzīvoju!", mēs atbildam, ja gribam neko nepateikt. Tas šķiet visneitrālākais konstatējums, ko par sevi var pasacīt. Kā visas lietas, arī frāze "es dzīvoju" pilnīgu nozīmi iegūst Jēzus vārdos. Viņa mutē "es dzīvoju" nozīmē: "Man ir dzīvība sevī, neviens man nevar to atņemt, neviens ienaidnieks nevar manu dzīvību iznīcināt." Mūsu dzīvību viņš parāda cēloņsakarīgā vienībā ar savējo. "Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet." Mēs dzīvojam tādēļ, ka dzīvo viņš. Ar šo mūsu Kungs it kā saka – jūsu garīgā dzīve tagad un jūsu mūžīgā dzīve pēc tam ir nodrošināta manā dzīvē. Ja jūs dzīvojat tādēļ, ka dzīvoju es, jūsu dzīve nevar tikt iznīcināta un neviens to jums nevar atņemt. Pāvils to pasaka citiem vārdiem: "Nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus."

Saucot: "Nāciet pie manis visi", Jēzus aicina mūs piedalīties viņa dzīvē. Atbilde uz viņa aicinājumu bieži ir tā pati kas lūgtajiem viesiem Jēzus līdzībā – es esmu tīrumus un vēršus pircis, es nevaru iet. Mans darbs, mans bizness, mani īpašumi prasa pārāk daudz – man nav laika. Vai arī nav īstais laiks. Es esmu "sievu ņēmis", es esmu kādās attiecībās, kuru dēļ neuzdrošinos rādīties Dieva priekšā. Vēlāk. Sakārtošu savu dzīvi, sagādāšu lukturiem eļļu un tad. Un cilvēkiem šķiet, ka Dievam tas jāsaprot. Kādēļ?

"Bet man ir nelaiks, nelaiķiem nav steigas", dzied Kaspars Dimiters. Vārdu spēle, bet dziļa un patiesa. Kamēr cilvēkam ir nelaiks, kamēr viņš nesteidzas piedalīties Dieva dzīvē, viņš ir nelaiķis. Viņam tiešām nav laika, jo laiks paiet garām neizmantots, neauglīgs, nedzīvs. Viņš nedzīvo Kristū, tādēļ nedzīvo īstu, pilnu dzīvi.

"Tuvojas 2008. Kunga žēlastības gads. Luterāņu baznīcā tam par lozungu izvēlēti Kristus vārdi: "Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet." Domāsim par to šajā Adventa laikā. Kunga žēlastība ir tā, ka Viņš joprojām dzīvo un ir gatavs dalīties ar mums savā dzīvē, lai arī mēs dzīvotu. Viņam ir vajadzīgs mūsu laiks, lai darītu pie mums lielos, brīnišķīgos darbus, par kādiem lasām Svētajos Rakstos. Un ja ir tā, ka par tiem tikai lasām, bet no pieredzes nepazīstam, tas nozīmē, ka Dievam nav bijis laika. Mūsu laika. Mēs neesam to viņam devuši. Mēģināsim, lai nākamgad būtu citādi!

+ Jānis Vanags, Rīgas arhibīskaps.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!