Foto: DELFI Aculiecinieks
Svētki bija veltīti gan 4. maija simtgades Latvijai, kā arī Imanta Ziedoņa 85 gadu atcerei. Bija padomāts par bērniem. Arī pats iepriekš esmu aicinājis vest bērnus uz muzejiem, iesēt šo sēklu, kas izaugs no bērnības atmiņām un no ziepju burbuļu laišanas prieka. Durbes pilī 4. maijā ikkatrs varēja kļūt par Hariju Poteru vai kādu citu pasaku varoni.

Muzeja darbinieki bija noorganizējuši visas iespējas visdažādāko ēdienu pagatavošanai. Nosacītā laikā daļa svētku dalībnieku nokļuva Tukuma Durbes pils lielajā zālē, kur noritēja Imanta Ziedoņa laikmeta atmiņu kamola risināšana.

Noskaņu radīja mūziķis un komponists Raimonds Tiguls. Atklāšanas runu teica Tukuma novada domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans, arī muzeja direktore Agrita Ozoliņa novēlēja veiksmi, sākās skaists Imanta Ziedoņa dzīves un daiļrades mozaīkas salikšanas process. Starp stāstītājiem bija Mārā Zālīte, viena no Ziedoņa grupas Latvijas dižkoku atbrīvošanas dalībniecēm, jaunumus vēstīja Ventspils rakstnieku mājas vadītāja Andra Konste. Eva Eglāja – Kristsone parādīja, kā Imants Ziedonis nostiprinājis kultūras sakarus Rietumu un Austrumu virzienos. Interesantus faktus pastāstīja arī Anna Egliene, kura ir Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumu glabātāja. Par sakoptākajām Latvijas sētām stāstīja Katrīnai Kūkoja. Imants Ziedonis bija iesaistīts daudzās sabiedriskajās norisēs. Starp runātājiem bija arī Iveta Šimkus, Anna Žīgure, kura atgādināja par latviešu cīņu par dižkokiem. Laikam arī par tiem daudzajiem, vēl neatklātajiem un neuzskaitītajiem tepat, Durbes pils parkā.

Jaunais dzejnieks un atdzejotājs Arvis Viguls atklāti stāstīja par savu ne visai lielo jaunības maksimālisma laika sajūsmu par Imantu Ziedoni. Tēlniece Olga Šilova un fotogrāfs Gunāru Janaitis pastāstīja par ieceri uzstādīt Imanta Ziedoņa piemiņas zīmi Tukuma Mālkalnā. Nianšu apspriešana beidzās jau pie cita baltā galda.

Atzīšos, ka mazliet nogrēkoju, jo pirmais nogriezu gabaliņu no Imanta Ziedoņa kliņģera. Varbūt tas dos man spēkus turpināt rakstīt un sacerēt arī kādu pantiņu. Konferences spēks bija liels un gaisā virmoja Imanta Ziedoņa klātbūtne, ko pastiprināja mūsdienu tehnikas iespējas.

Vienu sapratu noteikti, ka jāraksta par mīlestību un sievietēm. Par to viņas jūsu vārdus ietīs nemirstības plīvurā. Slēdzot skolas, samazinot bibliotēkas, paliek muzeji kā pēdējie kultūras un kopības bastioni. Vienmēr uz vēstulēm un fotogrāfijām rakstiet vietu, datumu un dalībnieku vārdus, lai nākamajām paaudzēm un bērnu bērniem nenāktos minēt kas, kur un kad bijis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!