"Nolēmu 27. aprīļa agrā rītā Mangaļsalā pameklēt zaķi. Kā jau vienmēr, metereologi ar prognozēm pievīla, bet, ja reiz biju sagatavojies, tomēr devos. Viss, kā jau ierasts. Slapjas lapas, gandrīz nedzirdams eju pa taciņu, kāpjot pāri zariem. Klausos mežā. Tikai gliemeži nodevīgi kraukšķ. Noeju no taciņas, kraukšķēšana mitējas. Klusums. Tikai putni dzied. Pēc kādām 15 minūtēm aiz kuplām priedēm pamanu kaut kādu kustību. Apstājos, kustība pārtrūkst. Zaķis vai nav zaķis - nesaprotu. Notupjos, praktiski nogulstos uz zemes, lai vismaz kaut ko zem zariem saskatītu. Nekas nav saprotams. Pieceļos un klusītiņām tuvojos. Apeju krūmus, paceļu galvu.. un sastopos ar, lūk, šī monstra skatienu. Stāv, aplūko jaunos dzinumus.
Esmu kādus trīs metrus no viņa, nu varbūt piecus. Labi, varbūt 10. Paši jau zināt, kādas bailēm acis.
Pirmā doma - kadrā neietilps. Otrā doma, daudz skaidrāka - vajag paiet nedaudz nostāk. Paeju nostāk, ieķeros, krītu, ceļos. Alniene ieinteresēta sāk kustību manā virzienā. Var jau būt, ka viņa vienkārši vēlējās saskatīt, vai man rokās ir "Canon" vai "Nikon", bet manas domas bija pavisam citas. Aizeju aiz krūmiem, viņa man seko. Cenšos vēl ātrāk, bet viņa pagriežas un pienāk man no citas puses. Un tā vairākas reizes (fotoaparāts visu šo laiku šauj automātiskajā režīmā). Kameras uzstādījumi? Par ko jūs? Tam nebija piemērots brīdis.
Viņas soļi ir ievērojami garāki par maniem. Kad attālums starp mums abiem kļuvis kritisks, es drāžos uz pludmali. Tur zvejnieki. Ja ne izglābs, vismaz ķermeni atradīs. 300 metru skrējiens liekas kā kilometrs. Kāpēc gan es uzvilku silto jaku? Kāpēc pametu sporta zāles apmeklējumus?
Bet alniene tomēr nolēma sevišķi ilgi man nesekot. Un, lūk, esmu klāt pludmalē. Zvejnieki. Biju devies pēc zaķa.."
