Foto: Shutterstock
Latvijā viens no nabadzības riska cēloņiem ir pastāvošā augstā ienākumu nevienlīdzība. Pēc CSP datiem 2017. gadā 200 tūkstoši mazo algu saņēmēji kopā ir nopelnījuši atalgojumā ap 40 miljoniem eiro un tādu pašu summu nopelnījuši 5 tūkstoši lielo algu saņēmēji.

Lielie darba spēka nodokļi zemu atalgotajiem strādājošajiem, zemais iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamais minimums (200 eiro mēnesī) rada nabadzības slazdu, kas darba ņēmējiem arī mazina motivāciju strādāt.

Mūsu koruptīvā valsts pārvalde ir izveidojusi plašu nabadzīgo un nespējīgo iedzīvotāju slāni. Ar ierēdniecības palīdzību ir izveidojusies atsevišķa, ļoti bagāto indivīdu grupa, kuri uzdzīvojas uz pārējo iedzīvotāju rēķina. Kā viena no pēdējām izskanējušajām valdības atbalstītām afērām ir OIK (obligātā iepirkuma komponente). Manipulācija ar statistikas datiem, vienpusēja informācijas sniegšana, informatīvas kampaņas jeb propaganda ir neatņemama darba daļa arī pašreiz pie varas esošām partijām. Cilvēki ir pieraduši pie meliem kā padomju savienības laikos, ar mirdzošām acīm viņi klausās politiķu saldajās runās un piekrītoši tiem māj ar galvu.

Daudzi iedzīvotāji arī atzinīgi vērtē valdības noteikto minimālās darba algas palielinājumu līdz 430 eiro, kur kopējā finanšu summa ar darba devēja nodokļu daļu sastāda 533 eiro. Nodokļu reformas rezultātā ir cēlušās cenas degvielai un elektroenerģijai, pārtikas preces ir kļuvušas dārgākas. Realitātē strādājošie ar lielāku minimālo algu tagad spēj iegādāties mazāku preču skaitu nekā iepriekš. Minimālās darba algas lielumam nav būtiska sakara ar iedzīvotāju labklājību. To ietekmē tam piemērotais nodokļu slogs un neapliekamā minimuma apmērs. Latvijā ir noteikti 15 nodokļi un ir 113 valsts nodevu veidi, ko iedzīvotāji maksā, iegādājoties patēriņa preces un pakalpojumus. Kopējais nodokļu un nodevu slogs vidējai valsts algai sasniedz 70% apmēru, bet minimālajai algai ir uz 80% robežas.

Nodarbinātie (indivīds bez apgādājamiem) 2017. gadā no noteiktās minimālas darba algas 380 eiro uz rokas saņēma 275,68 eiro un nodokļos nomaksāja kopā ar darba devēja daļu 194,32 eiro, kopējā minimālas algas summa sastādīja 470 eiro, nodokļu slogs - 41,34%, kas bija viena no lielākām nodokļu likmēm Eiropā šādai summai. Šajā gadā minimālā darba alga ir noteikta 430 eiro apmērā, kur kopēja algas summa sastāda 534 eiro, nodokļu slogs 35,17%. Samaksājot mājokļa izdevumus un iegādājoties pārtiku, 90% no šiem strādājošajiem neatliek līdzekļu citu preču iegādei. Tādējādi šie iedzīvotāji faktiski tiek izslēgti no aktīvas ekonomiskās dzīves. Rezultātā trešdaļa valsts iedzīvotāju kļuvuši par trūkumcietējiem un nabadzības risks gados vecākiem cilvēkiem ir būtiski pieaudzis.

Minimālas algas palielināšanu pamatā lobē ierēdņi un ministri, jo viņu atalgojums ar koeficientu ir saistīts ar vidējo darba algas lielumu valstī. Salīdzinot darba ņēmēja darba algu 430 eiro, tad pēc nodokļu reformas strādājošais iegūst papildus vien 24 eiro, bet ierēdņu darba algas pieaugums sastāda no 150 eiro līdz 500 eiro mēnesī. Saskaņā ar likumu, ministru prezidenta mēnešalgai ir jābūt piecreiz lielākai par vidējo algu valstī, un viņa alga 2018. gadā sastāda 4235 eiro, Valsts prezidenta alga šogad sastāda 5121 eiro mēnesī, citu ministru algas pieaugums ir līdz 4020 eiro, bet daudzu ierēdņu atalgojums arī pārsniedz 6000 eiro un 10 000 eiro mēnesī. Tāpēc valstī tik strauji palielinājās vidējā alga, bet nesamazinās mazo algu saņēmēju skaits. No valstī esošajiem 796 tūkstošiem darba ņēmējiem, 540 tūkstošiem jeb 70% alga neto nesastāda 400 eiro!

Nereti minimālā alga tiek uzskatīta par brīnumnūjiņu, ka tā var nodrošināt iedzīvotāju labklājību un mazināt nevienlīdzību ienākumu pārdalē. No ekonomiskā viedokļa tieši minimāla alga ir viens bremzējošajiem faktoriem tautsaimniecības attīstībā, tā darbojas kā noteikta barjera kādas uzņēmējdarbības formas veikšanā. Eiropā minimālā alga kā tāda nepastāv Dānijā, Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā, Somijā. Vācija minimālā alga arī nebija noteikta līdz 2014. gadam. Šo valstu minimālo iedzīvotāju sociālo labklājības līmeni nosaka neapliekamā minimuma apmērs, tā 2014. gadā Somijā tas bija – 1341 eiro, Īrijā – 1252 eiro, Vācijā - 758 eiro un Zviedrijā - 1700 eiro.

Palielinot neapliekamo minimumu, strādājošajiem paliek daudz vairāk naudas uz rokas, palielinās pirktspēja, attīstās valsts ekonomika. Eiropas Savienības valstīs vidējā darba alga pēc ekonomiskās likumsakarības veidojas no divu neapaliekamo minimumu summas. Pamatojoties uz preču patēriņa un pakalpojuma cenu līmeņa indeksu, neapliekamā minimuma apmērs Latvijā pašreiz atbilstu 750 eiro. Ja valdība noteiktu šādu neapliekamo minimumu, tad noteiktā laika periodā, apmēram 16 mēnešu laikā, vidējā alga valstī sasniegtu 1500 eiro.

Nodokļu reformas sistēmu veidoja ierēdņi un politiķi, kuriem nav izpratnes par ekonomiku kā tādu, tie neorientējas nodokļu metodoloģiskajās nostādnēs. Arī Eiropas Komisijas atzinums par izveidoto nodokļu reformu ir negatīvs, komisijas eksperti norāda ka pasākumi uz ienākumu nevienlīdzības mazināšanu ir maznozīmīgi. Tāpat arī uzņēmēji atzinuši valdības veidotās nodokļu pārmaiņas par "Simtgades nodokļu reformas brāķi". Ja valsts vēlas iet Skandināvijas valstu attīstības virzienā un nodrošināt iedzīvotāju labklājību, ir jāatsakās no tautsaimniecībā bremzējošā elementa "minimālas algas" un vajag noteikt ekonomiski saprātīgu neapliekamo minimumu, kā tas ir Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā un Somijā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!