Notikumu gaita mums pagaidām maz ko parādījusi par čekas metodēm astoņdesmitajos un maz ko likusi domāt par faktu, kā savulaik par labu un lasāmu uzskatīts autors izrādījies okupantu aģents. Notikumi vairāk parādījuši to, ka mūsu sabiedrībai vēl jāgatavojas ieskatīties sev acīs.

Kā saprast to, ka Rokpelnis no laba prāta, bez piespiešanas, brīvprātīgi kļuva par okupantu specdienesta aģentu? Laikā, kad praktiski visi no šāda "goda" bēga kā velns no krusta?

Atceros, kā Dainis Grīnvalds (autors, teātra kritiķis, jauniešu literārās nometnes "Aicinājums" ilggadējais rīkotājs un "Literārās Akadēmijas" kursu ieviesējs Latvijā) stāstīja, kā viņu septiņdesmito gadu beigās čekisti "presējuši", sacīdami: "Ja tu nesadarbosies ar mums un nepienesīsi ziņas, tad mēs tev neļausim publicēties un tevi bremzēsim! Bet, ja sadarbosies, mēs tev palīdzēsim grāmatu uzreiz nopublicēt, bez rindas, apejot tos autorus, kas nav "mūsējie" un kas ar mums nesadarbojas." Vēl tagad atceros, kādu sašutumu Grīnvalds pauda pēc visiem pagājušajiem gadiem. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas viņš joprojām bija nikns par to, ka čekisti vispār viņam tādu piedāvājumu savulaik izteikuši!

Pensionēts Latvijas diplomāts un augsta ranga ierēdnis nesen atminējās, kā studiju laikā Maskavā viņa institūtā čekisti vervējuši visus (pilnīgi visus!) studentus pēc kārtas. Taču vecāko kursu studenti jau laikus pabrīdināja jaunākos kursus, kur un kā tas notiks, un kā ir pareizi jārīkojas, lai neizraisītu vervētāju interesi. Gājiens izdevās: no attiecīgajiem gadagājumiem nesavervēja nevienu.

Tagadējais politiķis Jānis Ādamsons, tiekot iesaukts padomju armijā, pats pret savu gribu nokļuva PSRS robežsargu rindās, kas viņam pēc tam sabojāja politisko karjeru pēc 2000. gada: PSRS robežsargi skaitījās pakļauti VDK, un viņam pat draudēja mandāta atņemšana līdz ar liegumu piedalīties vēlēšanās. Iznākums – Ādamsons salūza un pārgāja "Saskaņas" rindās, kaut gan līdz tam viņa darbība latvisko partiju rindās, tajā skaitā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra amatos, tika uzskatīta par pašsaprotamu.

Klasiskās mūzikas izpildītājs Vadims Geiko atceras, kā viņš padomju gados savureiz noturējis seminārus par Renesanses laikmeta mūziku VEF Kultūras pilī. Kārtējās rokenrola apkarošanas kampaņas laikā viņu izsaukuši uz priekšniecības kabinetiem un teikuši, ka tagad arī viņa semināros sēdēšot klāt divi čekisti. To, ka rokenrolu no šīs mūzikas šķir gadsimti, čekisti nav gribējuši saprast. Mūziķis, kura situāciju VDK priekšā sarežģījusi izcelsme no Ukrainas, centies atrunāties ar joku: "Tad lai arī ņem līdzi ģitāras un spēlē kopā ar citiem!" Neizdevās, protams.

Un tad nāk Rokpelnis, kurš brīvprātīgi piekrita sadarbībai ar – jā, ar okupantu specdienestu. Piekrita laikā, kad atteikums sadarboties nenozīmēja Sibīriju vai lodi pakausī. Pienesis ziņas par saviem draugiem, no kuriem Knuts Skujenieks zināms kā principiāls antikomunists tik lielā mērā, ka jaunībā Gulagā bijis ieslodzīts.

Latvijā ir izplatītas divas pretējas rakstura īpašības. Mūsu cilvēki fizisku nāves briesmu priekšā ir drosmīgi: gatavi mesties iekšā brūkošajā "Maximā" un palīdzēt upuriem, vienmēr gatavi glābt slīcējus, dzēst ugunsgrēkus, dienēt Zemessardzē. Un vienlaikus mēs esam bailīgi savu jūtu atzīšanā un noskaidrošanā. Rokpeļņa atzīšanās, ka viņš savulaik gļēvulīgi kļuvis par stukaču, dod attaisnojumu mūsu pašu gļēvumam. Tāpēc arī Rokpelnis tagad skaitās "izdarījis pareizu lietu". Citi autori aizstāv Rokpelni, kurš izrādījies Kremļa interešu īstenotājs.

Kas notiks tālāk? Pastāv ticama varbūtība, ka tuvākajās nedēļās tēmu pārķers prokremliskie mediji. Cerēsim, ka tas nenotiks, bet paļauties uz to nevar. Viņu naratīvs (kā vienmēr, pārspīlēts un faktus ne īpaši respektējošs) droši vien būs apmēram šāds: "Rokpenis izrādījies čekas aģents, un latvieši tagad viņam par to uzgavilē!" Jo prokremliskie žurnālisti un blogeri nesaskatīs atšķirību starp to, ka latvieši uzskata par pareizu faktu, ka Rokpelnis ir atzinies, bet ne to, ka viņš savulaik pēc brīvas gribas un skaidra prāta (jo nedzēra jau gadiem) kļuvis par VDK aģentu.

Ja Kremļa mediju mašinērija iedarbosies, tad Rokpelnis (kura grāmata "Virtuālais Fausts" tagad lasās ar pavisam citām acīm) būs izdarījis pēdējo pakalpojumu saviem kuratoriem.