Foto: LETA
Anastasija ir imigrante, kura Latvijā uzturas gadu. Viņa dalījusies ar stāstu par kādā sestdienā bērnu deju studijā piedzīvoto. Savam vēstījumam, kas portālam "Delfi" atsūtīts krievu valodā, viņa devusi virsrakstu "Laulātas iebraucējas piezīmes: "Es nerunāju latviski ar tevi!"".

"Viss notika kādā agrā sestdienas rītā. Desmit no rīta – ļoti agrs sestdienai. Bet, ko padarīsi, ja bērns alkst dejošanas?

Sēžot dejošanas studijas ģērbtuvē un žāvājoties, es laiku kavēju, iesaistoties dialogā ar kādas audzēknes vecmāmiņu. Pēkšņi no stūra parādījās kāda bērna tētis un pie manis vērsās latviešu valodā. Bija pārāk agrs, jutos pārāk slinka un tētis runāja pārāk ātri – tāpēc es centos izvairīties, teicu: "Es nerunāju latviski!". Turklāt frāzi pateicu tik ātri, ka, visticamāk, tas izklausījās kā "es nerunāju latviski ar tevi". Viņam palīgā nāca kāda mamma, kura sēdēja man blakus, iznākumā, tētis apsēdās mums pretējā pusē.

Iznāca tā, ka ar šo mammu, kura krieviski runāja ar ievērojamu akcentu, tomēr ļoti tīri, izveidojās dialogs. Apspriedām bērnu dejas, svētkus, tad nonācām pie tēmas Latvija, Rīga. Iznākumā es izmetu, ka šeit dzīvoju tikai vienu gadu un ka tomēr latviešu valodu nedaudz zinu. Esmu pat likusi valsts eksāmenu A2 līmenī. Tā kā ikdienā nav latviskas vides, runāju ievērojami sliktāk nekā saprotu.

Tad piepeši tētis, kurš sēdēja ieracies telefonā, spēji pacēla galvu un ar neslēptu izbrīnu tīrā krievu valodā pārjautāja: "Jūs šeit tiešām dzīvojat tikai gadu?". "Jā." "Bet es domāju, ka jūs esat no tiem, kuri šeit visu dzīvi nodzīvo, bet latviešu valodu tā arī nav iemācījušies."

Bija acīmredzams, ka šajā mirklī mans vērtējums viņa acīs pieauga tik ļoti, ka viņš pievienojās mūsu sarunai.

Pēc dejām es gāju un domāju par to, kas notiks vēl pēc gada. Latvijā nodzīvotais divu gadu termiņš tad vairs nebūs mans attaisnojums par zemo latviešu valodas līmeni. Domāju, ka noteikti jāatsāk nodarbības, kuras nācās pārtraukt.

Kā raksta Nils Geimans, "cilvēki domā, ka būs laimīgi, ja pārcelsies uz citu vietu, bet pēc tam izrādās: lai kur arī tu nepārceltos, tu līdzi ņem pats sevi". Bet mans "es" no manis prasa (un principā no katra imigranta) zināt tās valsts valodu, kurā tu dzīvo, kā arī zināt valsts tradīcijas tieši tāpēc, ka tas demonstrē cilvēcisko kultūru.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!