Māris Mantenieks: Mans atklājums bēdīgi slavenajās Šķēdes kāpās  (38)

Apmeklēju konferenci Latvijas Universitātē, apciemoju savus radus, kuri vienmēr man izrādījuši vismīļāko viesmīlību. Ar viņu palīdzību biju Rīgas Jāņu svinībās, kur piedalījās iecienītie "Iļģi", apmeklēju Likteņdārzu, Gaismas pili, Stūra māju un, kā jau parasti, Liepāju, manu dzimto vietu.

Braucot atpakaļ no Liepājas uz Rīgu, ierosināju savam brālēnam Uldim S. apstāties Šķēdes kāpās, kuras atrodas apmēram 15 kilometrus uz ziemeļiem no Liepājas, netālu no Liepājas–Rīgas ceļa.

Par Šķēdes kāpām biju lasījis A. Ezergaiļa rakstos, kā arī vēstures grāmatās par holokaustu. Bieži tur atrodamas šausminošas fotogrāfijas ar puskailām sievietēm un bērniem pirms nošaušanas. Šķēdes kāpas līdz arī Rumbulu un Biķerniekiem cilvēku atmiņās ir palikušas kā bēdīgi slavena vēsturiska vieta. Tur notika Liepājas ebreju, krievu karagūstekņu un citu civiliedzīvotāju, arī latviešu, masveida iznīcināšana.

2005. gada 4. jūnijā Šķēdes kāpās atklāja ļoti iespaidīgu memoriālu. Tas reprezentē vienotu vizuālās mākslas, arhitektūras un vides dizaina objektu, kurš atbilst visiem jūdaisma kanoniem attiecībā uz piemiņas vietām. Memoriālu veido horizontāla menora (svečturis – viens no jūdaisma simboliem), kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni. Gaismekļi ir milzīgi granīta pīlāri ar ivritā iegravētiem uzrakstiem. Viena granīta pīlāra svars – 7 tonnas. Memoriāla laukums – 4120 m2. Šī projekta īstenošanā piedalījās vēsturnieki, ģeodēzisti, celtnieki, vides eksperti, arhīvu un muzeju darbinieki.

Projektu atbalstīja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Ministru kabinets, Liepājas dome, izglābtie Liepājas ebreji un viņu pēcteči no daudzām pasaules valstīm, kā arī Latvijas un ārzemju sabiedriskās un valsts organizācijas, Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome, Liepājas ebreju draudze un vairākas privātpersonas. Uz memoriālu ved mazs celiņš, kura abās malās atrodas akmens stabiņi ar iegravētiem vārdiem. Šie iegravētie vārdi mani samulsināja, jo tur visvairāk ir latviešu vārdu, to starpā Žanis Puķe, Kārlis Puķe, Elza Puķe un Anna Puķe. Tā gadījies, ka manas vecmātes vārds bija Katrīne Puķe. Vai tad atrastie Puķes būtu bijuši mani radi? Kādēļ tie vārdi tur atrodas? Vai viņi tika uzskatīti par komunistiem un tādēļ tur nošauti?

Vispirms kļuva skaidrs, ka vārdi uz stabiņiem ir to, kuri bija ebreju glābēji, ne nošauto, kas tur guļ. Ziņas par minēto Puķu likteni atradu Edvarda Andersa (Alperoviča) un Okupācijas muzeja izdotajā grāmatā "Latviešu vidū holokausta laikā", tulkojumā angļu valodā – "Amidst Latvians During the Holocaust". Pēc Andersa ziņām, brāļi Žanis un Kārlis Puķes dzīvojuši Aizputē, netālu no Liepājas, ar savām sievām Elzu un Annu. Brāļi ar kaimiņu Gerhardu Šusteri glāba četrus ebrejus, izrokot viņiem paslēptuvi. Tomēr policija viņus atrada, kad kāds viņus nodeva. Tika apcietināti abi brāļi, viņu sievas un sievasmāte Ieva Dzene, Gerhards Šusters ar tēvu Jāni. Četrus ebrejus policija neatrada, bet viņi dažas dienas vēlāk izdarīja pašnāvību, domādami, ka viņus tūlīt apcietinās.

Glābēji tika aizsūtīti uz Liepājas cietumu, no kurienes Annu pēc kāda laika atlaida, jo viņa bija stāvoklī. Gerhardu Šusteru pēc 9 mēnešiem nošāva Šķēdē. Pārējie apcietinātie 1944. gada 10. oktobrī tika nosūtīti uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Tur viņi gāja bojā, tikai Elza Puķe izdzīvoja un pēc kara atgriezās Aizputē.

Vai brāļi Puķes bija mani radi, vēl neesmu noskaidrojis, bet nebūtu pārsteigts.

Pateicoties Andersam, ceļa labajā pusē atrodas granīta akmens ar trim metāla plāksnītēm, kur trīs valodās ierakstīts:

Uzrādītie skaitļi ir satriecoši. Vairāk nekā tūkstoš bērnu nogalināti! Satriecošs ir arī skaitlis par latviešu civiliedzīvotājiem. Kas tie bija? Par tik daudz nogalinātu latviešu Šķēdē neesmu nekur lasījis.

Tālāk labajā pusē atrodas obelisks ar sarkanu zvaigzni, kuru 1956. gadā uzstādījuši krievi. Tur rakstīts:

Pēc padomju piemēra, informācija šeit ir aplama.

Pēc Ezergaiļa aprēķiniem, Šķēdes kāpās tika nogalināti psihiski slimie, čigāni, komunisti un ebreji. Taču cietušo latviešu skaits, pēc Ezergaiļa datiem, ir daudz mazāks nekā minētais skaits uz plāksnītes Šķēdē.

Ir skaidrs, ka precīzs Šķēdes kāpās nogalināto skaits nav noskaidrots, it īpaši latviešu nošauto skaits nav bijis pietiekami izpētīts. Toties ir vairāk nekā skaidrs, ka latvieši tur ir piedalījušies cilvēku iznīcināšanā. Šis fakts nav apstrīdams. Dalību ir ņēmuši – Arāja komanda, latviešu SD sardzes vads, Liepājas "šucmaņu" vienību daļas, Liepājas kārtības policija.

Latviešu līdzdalība holokaustā ir izraisījusi apsūdzības par latviešu tautas atbildību ebreju bojāejā, kā to ir darījuši daži autori gan Latvijā, gan citur. Anderss šādu apsūdzību kategoriski noraida. (Par Andersa likteni un glābējiem var lasīt viņu grāmatā, kā arī bezgala interesants ir Pētera Bolšaita un citu autoru darbs "Latvijas klusie varoņi".)

Pārdomājot Šķēdes kāpās redzēto, man nāca prātā Baltijas studiju konferencē redzētā filma "Melānijas hronika" par izsūtītiem latviešiem Sibīrijā. Ir sarakstīts bezgala daudz grāmatu par holokaustu un ne tik daudz par Staļina teroru. Bet, pēc manām domām, neviens nav pārliecinoši atbildējis uz jautājumu: KĀPĒC?

Es iesaku latviešiem, kuriem ir interese par Latvijas pagātni, apciemot Šķēdes kāpas un noliekt galvu.