Ļaužu prātus vienmēr ir nodarbinājuši jautājumi par mūsu (cilvēces) izcelsmi, vēstures līkločiem, labākas dzīves iespējām šodien, kā arī iespējamie tuvākas un tālākas nākotnes scenāriji. Par šīm tēmām tad arī gribu izteikt savas pārdomas. Nebūt neuzspiežu savu viedokli kā absolūtu patiesību, negribu uzņemties ne gaišreģa, ne mesijas lomu, bet vienkārši izklāstīšu savu viedokli, savas domas.
[..]
Šodienas cilvēks vairs nebaidās ne no Dieva, ne velna, viņu interesē nauda, izpriecas, aizmiršanās (narkotikas, vai to surogāti, alkohols, bezprincipu sekss, vai seksa surogāti u.t.t.), slava, vara. Demokrātija taču- pārliecības brīvība un, viņaprāt, arī visatļautība. Cilvēkam nerūp nākotne, viņš dzīvo šodienai, šim brīdim, šībrīža adrenalīnam. Protams, es sabiezinu krāsas, ne jau visi ir tādi, tomēr daudzi, pārāk daudzi. Ja es paklausos ļaužu runas, pavēroju, kā dzīvo apkārtnes ļaudis, palasu, paskatos vai paklausos medijus- pilnīgi uzprasās jautājums- kas mēs esam un kurp mēs ejam.
Biedējoša ir dažnedažādu seksuālo minoritāšu popularitāte un demonstratīvā aktivitāte cīņā par dažnedažādām tiesībām- pat uz tiesībām adoptēt un savā netradicionālajā ģimenē audzināt bērnus. Murgs. Nepietika ar to, ka dažus gadus atpakaļ Eirovīzijā uzvarēja transvestīts Serdjučka no Ukrainas- šogad atkal uzvaras laurus plūc kaut kāds pavisam jocīgs bārdains cilvēciņš. Gan dīvaini, gan biedējoši. Mans uzskats ir pavisam vienkāršs- savā guļamistabā dari ko, ar ko un kā vēlies (protams, tikai no brīva prāta), bet, lūdzu, nelien publiskajā telpā, nedeklarē un nepopularizē savus uzskatus un izdarības. Lai cik negatīva ir mana attieksme pret Putinu un viņa izdarībām, bet šinī jomā viņš rīkojas pareizi ar savu stingri noliedzošo attieksmi pret seksuālajām minoritātēm.
No morāles (arī no kristīgās) viedokļa atbaidoša ir katoļu garīdznieku aprindās izplatītā pedofilija, kas ir tiešas sekas pretdabiskajam celibātam. Tā ļoti grauj baznīcas autoritāti un degradē visus morāles un ētikas pamatus. Ja jau baznīckungs var izdarīties tā, tad jau man arī jāņem no viņa piemērs un uz priekšu! Uzskatāmi ilustrējoša ir anekdotīte par šo tēmu. Pilsētā pa ielu pastaigājas vīrs- draiskulis un sieva- pašdarbības pulciņa vadītāja. Gan vīru, gan sievu daudzas un daudzi sveicina un viņi viens otram jautā- kas tie sveicinātāji ir, kā tu viņus pazīsti. Sieva atbild, ka tie ir viņas pulciņa biedri (eto čļeni mojevo kružka), bet vīrs atbild pavisam eleganti- eto kružki mojevo čļena (tie ir mana locekļa riņķīši)!
Trāpīgi, bet vai prātīgi? Ģimene kā sabiedrības pamatšūniņa arvien vairāk zaudē savu lomu- vairāk kā puse laulību tiek šķirtas, arvien vairāk ir nepilnās ģimenes- vientuļās mātes un pēdējā laikā arī pat vientuļie tēti audzina savus bērniņus vieni. Nereti jaundzimuši bērneļi tiek pamesti dzemdību namos, vai glābējsilītēs un bērnu nami pildās ar dzīvu vecāku bāreņiem. Ieraut un ar vīriešiem pameņģēties griboša māmiņa atļaujas savu pēc ēdiena vai tīra ģērba brēcošu un traucējošu bērneli izsviest pa logu, vai kā līdzīgi apklusināt. Neviens dzīvnieks tā nevarētu izdarīties, bet, lūk, radības kronis- homo sapiens to atļaujas. Baudkāre un alkokāre nomāc jelkādas saprāta paliekas. Skumji.
Kas vada un valda mūsu pasaulīti šodien un jau labu laiciņu? Mēs domājam, ka mūs vada vairāk vai mazāk saprātīgi prezidenti, parlamenti, monarhi, demokrātiski vēlēti, vai varu mantojuši. Piemēram, it kā komunistiskajā Ziemeļkorejā nu jau vairāk kā pusgadsimtu tautu čakarē un pasauli tracina viens aiz otra trīs Kimi- Ir Sens, Čen Irs un pašlaik jau trešais, pavisam atomtrakais un Ziemeļkorejai neraksturīgi tuklais, jauniņais, ekstravagantais Čen Uns. Tomēr, lielos mērogos aplūkojot, stāvoklis ir citāds.
Lielā mērā pasauli vada un valda manis jau sakarā ar Jēzus pēcnācējiem pieminētie masoni- galvenokārt anglosakšu izcelsmes, pārsvarā ar naftu pie milzu bagātībām tikušie, saucamie Bilderbergas kluba biedri, kopskaitā ap 300 pasaules bagātākie ļaudis. Viņi pārstāv Rokfelleru, Openheimeru, Rotšildu, Morganu, Diponu, Onasis, (Onasis meita Afina pašlaik ir pasaules ietekmīgākā sieviete), Bušu u.c. ģimeņu klanus. Šim klubam piederīgi, protams, ir britu karaliene Elizabete 2. (šķiet, pat patronese), ne viens vien oficiālais valsts vadonis un Dievs vien zina, kas vēl. Katrā ziņā, masonu brālība ir ļoti konspirēta, konfidenciāla, sevi nekādi nereklamējoša organizācija ar striktu struktūru un dzelžainu disciplīnu.
Gan omulīgajā, klusajā Bilderbergā, gan pēc vajadzības arī citur regulāri notiek brālības saieti, kur tiek lemti mūsu visu likteņi. Varbūt šķitīs absurdi, bet šeit tiek lemts, kur un kā izraisīt vai noregulēt kādu ekonomisku vai politisku krīzi, kur un kā nomainīt kādu valsts vadītāju, vai vispār valsts politisko orientāciju u.t.t. Ar masu mēdiju- televīzijas, drukātās preses, radio, interneta u.t.t. palīdzību ļaužu prāti pasaulē, vai lokāli kādā reģionā, vai arī kādai etniskai vai reliģiskai kopienai tiek ievirzīti masoniem vajadzīgajā gultnē un viņu ieceres vairāk vai mazāk sekmīgi piepildās.
Ja nepieciešams, šur- tur šo- to pielabo, vai kā citādi veicina, piemēram, 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā nogalina troņprinci Ferdinandu, lai rastos iegansts sākties pirmajam pasaules karam- jāpārdala taču pasaule un ietekmes sfēras tajā. Vai arī 1917. gadā jāļauj Ļeņinam caur karojošās Vācijas teritoriju vilcienā gandrīz netraucēti atgriezties Krievijā no gana jaukas dzīves Eiropā, lai viņš varētu Krieviju izčakarēt. Jo cariskā Krievija pēc neveiksmīgā kara ar Japānu atmodās, atjēdzās un pateicoties gudrā un pašaizliedzīgā Stolipina un arī cara Nikolaja 2.darbībām, sāka pēc masonu domām spēlēt pārāk lielu lomu uz pasaules skatuves. Krievija no agrāras valsts pamazām veidojās par valsti ar attīstītu rūpniecību, transportu (transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle, piemēram), sakariem, armiju un floti utt.
Lielu peļņu Krievija guva no labības un citu preču eksporta, bet, kad sāka pasaulei piedāvāt arī naftas produktus, tas masoniem bija par daudz, jo Krievija sāka līst viņu biznesā. Ļeņins- erudīts, varaskārs un aziātiski despotisks disidents, pie tam vēl pārliecināts ateists, Krievijas graušanai bija īsti piemērots. Arī Vācijai- Krievijas pretiniecei karā jukas Krievijā bija pa prātam. Lūk, tā var izskaidrot Ļeņina brīnumaino ceļojumu caur Vāciju uz karā nogurušo un ļeņiniešu jau demoralizēto Krieviju. Šie divi ir tikai piemēri, kā masoni iedarbojas uz procesiem pasaulē un vada tos.
Kādi tad ir masonu mērķi, nolūki? Pirmais un galvenais- valdīt un vadīt procesus pasaulē. Panākt savas un savu biedru un ģimeņu klanu locekļu dzīves absolūtu drošumu, konfidencialitāti un piekļuvi visiem civilizācijas labumiem. Pārējā pasaule viņiem nodrošina visus labumus, servisu, ienākumus, līdz ar to arī praktiski absolūtu varu. Tā kā relatīvi nelielai ļaužu grupai nevajag miljardos skaitāmu apkalpojošo personālu, tiek nopietni domāts par cilvēces skaita samazināšanu, vai vismaz pieauguma nepieļaušanu. Milzīgais ļaužu skaits taču paātrina Zemes resursu izsīkšanu, dabas piesārņošanu, klimata izmaiņas u.t.t., bet tas jau ir drauds pašu masonu ilgmūžībai. Tas nu būtu galvenais, ko es domāju par vieniem mūsu visu vadoņiem- masoniem, bet ir jau arī vēl citi- daudz varenāki.
Vietās, kur notiek kādas nopietnas militāras, tehniskas vai tehnoloģiskas ļaužu darbības, vai kur notiek vai briest dabas katastrofas, bieži redzami (vai nojaušami) nepazīstami lidojoši objekti (NLO). Mēs droši varam uzskatīt, ka mūs rūpīgi uzrauga, par mums rūpējas un mūs gana, lai mēs nesastrādātu kādas lielas glupības. Visas amerikāņu Apollo misijas uz Mēnesi pavadīja un kontrolēja NLO. Šķiet, sešpadsmitajai bija nodoms uz Mēness izdarīt nelielu kodolsprādzienu, taču to neļāva (traucēja) izdarīt mūsu gani, pie tam arī lika saprast, ka cilvēks ar šādiem nodomiem nav gaidīts viesis uz Mēness. Domāju, ka tas arī bija galvenais iemesls Apollo misijas pēkšņajai pārtraukšanai, neskatoties uz to, ka divi nākošo braucienu kuģi jau bija gatavi.
Tunguskas meteorīta uzvedībā 1908. gadā ir daudz dīvainību un mīklu, arī Čeļabinskas meteorītam itkā būtu vajadzējis uzvesties savādāk. Militārās lidmašīnas šad un tad pavada un itkā spēlējas ar pilotiem dažnedažādi NLO, cunami traģēdijā Fukusimā sekām pēc loģikas vajadzēja būt briesmīgākām, bet avārijas brīža videoierakstos virs apdraudētajiem objektiem kaut kas lidinās. Tāpat, arī atomlielvalstu kodolarsenālu drošības sistēmas vairākkārt ir tikušas testētas. Daudzās vietās pasaulē, arī pie mums Mālpils apkaimē, labības laukos uzrodas zīmējumi- dažādas ģeometriskas figūras- piktogrammas ar mums pagaidām neizprotamu jēgu. Kāds grib mums kaut ko pateikt, bet mēs teikto nesaprotam. Katrā ziņā liecinieku un pierādījumu NLO klātbūtnei mūsu pasaulītē ir ļoti daudz. Ir pat indivīdi ar itkā kontaktēšanās laikā implantētiem mikročipiem un dažādi citi brīnumi.
Neilgi pēc gana mīklainajiem notikumiem Rozvelā (itkā NLO avārija, šķiet 1954. g.) Amerikā milzu soļiem attīstījās kompjūtertehnika un mikroshēmu (čipu) ražošana. Nu gan der padomāt, vai mēs esam cēlušies no mērkaķa, vai arī esam kādu "selekcionāru" darba rezultāts. Jautājums fundamentāls un varbūt, ka daudz kas mūsu tradicionālajos uzskatos ir maldīgs un totāli jāpārvērtē? Personīgi es domāju, ka JĀ!
Lai kaut cik ilustrētu šo manu JĀ, aplūkosim, kā veicas antropologiem, arheologiem, darvinistiem un citiem mūsu izcelsmes un vēstures pētniekiem. Sākšu ar kādu kuriozu "pētījumu" par Pildtaunas cilvēku, kurš savulaik tika uzskatīts par līdz tam trūkstošo pārejas posmu no pērtiķa uz cilvēku [5]. Pildtaunas cilvēka atliekas 1912. g. Atrada dabas pētnieks amatieris Č. Dousons Saseksas grāfistē Anglijā. Tika atrasti daži kauli un daži primitīvi darbarīki, ko nodeva Britu Muzeja paleontologam Vudvordam. Zinātnieki sajūsmināti paziņoja, ka atradums ir 500 000 gadus vecs un ir nozīmīgākais tālaika atklājums. Tam sekoja publikāciju plūdi, par šo tēmu tika aizstāvētas aptuveni 500 (!) doktora disertācijas.
Tolaik visiem bija skaidrs, ka Pildtaunas cilvēks ir nopietns pierādījums evolūcijas teorijas pareizībai. Viss bija labi līdz 1956. g. oktobrim, kad tika atklāta krāpšana. Izmantojot jaunākās metodes kaulu datēšanai u.c. pētījumus, atklājās, ka žokļa kauls faktiski piederējis pirms 50 gadiem dzīvojušam pērtiķim. Kauli vecināšanas nolūkā bija piesūcināti ar kālija bihromātu. Vaininieks šajā krāpšanā izrādījās bija Tejārs de Šardēns. Zaudējis pacietību velti meklējot pierādījumus Darvina teorijai, viņš tos vienkārši safabricēja. Tā, lūk! Ja ļoti grib, pierādīt var gandrīz jebko. Godīgi, vai negodīgi- tas ir cits jautājums.
Gribu aplūkot vēl kādu interesantu domu, kas maļas pa manu galvu. Runa būs par Marsu- planētu, kura ir gandrīz uz pusi mazāka kā Zeme, riņķo ap Sauli pa nedaudz tālāku orbītu, kā Zemei, kuras vārds ir arī kara dievam un kurai nupat pasaule ir pievērsusi nopietnu uzmanību. Amerikāņi sūta uz Marsu izlūkus- automātus, daudzi gatavojas sūtīt uz turieni pētnieku- cilvēku komandas. Katrā ziņā interese ir liela, tomēr apmierināt šo interesi pavisam nav vienkārši. Ja ekskursija uz Mēnesi ilga aptuveni nedēļu, tad lai racionālāk nokļūtu uz Marsu un arī atgrieztos, izdevīgākā savstarpējā novietojuma situācija Zemei un Marsam jāgaida ilgi (gadiem), bet turp- atpakaļ brauciena ilgums, šķiet, ka ir ne mazāks kā 1,5 gadi. Bet, gan jau nobriedīs un aizbrauks gan amerikāņi, gan krievi un ķīnieši, gan Eiropa. Lai izdodas!
Un tagad manas domas par Marsu. Tā kā Marss ir nedaudz tālāk no Saules, tas no sākotnēji karstā planētu stāvokļa atdzisa līdz dzīvībai pieņemamām temperatūrām par dažiem, vai dažiem desmitiem miljonu gadu agrāk, nekā Zeme. Tātad, dzīvība uz Marsa varēja rasties, vai tikt ievesta agrāk, kā uz Zemes, tātad, kādu krietnu laiku atpakaļ (gadu skaitu neuzdrošinos minēt) uz Marsa varēja būt augstāka līmeņa civilizācija, kā uz Zemes. Kādēļ mēs romānos un filmu scenārijos apspēlējam marsiešu uzbrukumus Zemei? Varbūt tās ir cilvēces tāltālas atmiņas? Varbūt viņiem uz Marsa notika kāda kataklizma un vajadzēja steidzīgi meklēt citu dzīvesvietu? Meteorītu trakošanas pēdas uz Marsa ir.
Bet uz Marsa ir arī piramīdas un citas tikai saprātīgu būtņu veidotas būves! Fotogrāfijas NASA uz īsu brīdi ļāva pētīt, tad liedza, vai arī ļāva pētīt jau retušētas bildes. Un vēl- uz Marsa sakarā ar tā mazāko masu (apm. 53% no Zemes masas) ir mazāka gravitācija un mēs tur svērtu gandrīz uz pusi mazāk. Kāpēc liela daļa cilvēces mokās ar kāju vēnām un mugurkaula problēmām? Varbūt mēs visi esam marsieši (marsiešu pēcteči)? Ne tikai ekspremjers Einārs! Nu, ko? Samulsināju Tevi? Tad jābeidz par Marsu.
Astronomiem aizdomas rada kāda īpatnība mūsu Saules sistēmas uzbūvē. Tā ir unikāla. Zvaigžņu pētnieki ir ievērojuši, ka visām līdz šim izpētītajām zvaigznēm ar tām piederošajām planētu grupām, planētas pie zvaigznes izkārtotas savādāk. Tuvāk pie zvaigznes vienmēr atrodas lielākās planētas un pēc lieluma dilstošā secībā tās izkārtojas arvien tālāk. Taču mūsu Saules sistēma pavisam neatbilst šai likumsakarībai. Saulei tuvākā planēta Merkūrs ir pavisam maziņa, bet lielākā planēta Jupīters ieņēmis no Saules krietni attālu pozīciju. Toties mūsu pēc izmēra viduvējā Zeme ērti iekārtojusies no Saules tādā attālumā, lai mums būtu samērā komfortabli dzīves (temperatūras) apstākļi. Daudziem pētniekiem un arī man šī Saules sistēmas uzbūves unikalitāte šķiet ļoti aizdomīga. Varbūt kāds speciāli priekš mums sakārtoja planētas tā, kā tās ir pašlaik? Daba taču tā nemēdz darīt. Tā strikti ievēro savas likumsakarības.
Nu jau tuvojas rakstiņa nobeigums, bet es vēl Tev gribu piedāvāt nelielu, gandrīz vai apokaliptisku sižetiņu. Mēs šodien jau esam tā pieraduši pie interneta, ka bez tā vairs neprotam dzīvot. Jaunie cilvēki vairs īpaši necenšas informāciju (zināšanas) krāt galvā, jo visu taču var ātri un ērti uzzināt tīmeklī. Gandrīz neviens vairs nesarakstās papīra formātā, jo tas iznāk ilgi un dārgi, sevišķi ar tālām zemēm. E- pasta popularitāte šodien nav apstrīdama, taču visa korespondence ja saglabājas, tad tikai cietajos diskos (ar retiem izņēmumiem). Internetā atrodami daudzi mākslas darbi, raksti, monogrāfijas u.t.t., kuru papīra formātā vienkārši nav vispār. Arī skolās mācību materiāli bieži vien tiek piedāvāti caur internetu bez papīra formāta klātbūtnes. Mūsu zemnieku saimniecība dokumentus ar valsts iestādēm arī bieži vien kārto elektroniski.
Tagad iedomāsimies, ka, ne jau rīt, bet, piemēram, pēc entajiem gadiem notiek kaut kas nelāgs un internets sabrūk. Iestāsies neaprakstāms haoss, jo nekas un neviens vairs nebūs darbotiesspējīgs. Pirmkārt jau trūks informācijas, jo visa taču glabājas tīmeklī, ne galvās, vai uz papīra. Ne jelkādus procesus, ne iedzīvotājus vadīt arī nevarēs, jo nebūs nekādu sakaru- būs tikai tiešie balss sakari. Atliks vien meklēt rungu ar ko aizsargāties no kādiem sliktajiem bēdubrāļiem un-vai nomedīt kādu zvēriņu pārtikai.
Ja pirmsvēstures periodā ir patiešām bijušas vairākas varenas, vai pat varenākas par mums civilizācijas, kur tad palikušas pēdas? Eģiptē ir piramīdas, Lieldienu salā milzu statujas, maiju arhitektūra stāv kā stāvējusi, dienvidaustrumāzija vispār bagāta ar arhitektūras brīnumiem. Bet šie visi nosauktie objekti ir no pārskatāmi senas pagātnes, no mums gana labi zināmiem periodiem. Pēdas no senākas pagātnes ir izdzēsuši dabas un ģeoloģiskie procesi.
Piemēram, Alpu kalni izveidojās pirms aptuveni 230 miljoniem gadu, kad Āfrika grūdās virsū tagadējai Eiropai, vulkāni ir daudz ko aprakuši, ledus laikmeti, īpaši to beigu posmi ļoti pārveidoja ledāju skarto reģionu reljefu, senā Indija pletās daudz tālāk uz dienvidiem nekā tagadējā- dienvidu daļa nogrima okeānā pēc meteorīta būkšķa. Šādos procesos tiek gan izdzēstas vēstures pēdas, gan aprakti lieli daudzumi organisko vielu, lai ilgāka laika gaitā priekš mums izveidotos fosilie kurināmie- akmeņogles un nafta, kā arī naftu pavadošā gāze. Un vēl- mēs bieži neprotam atpazīt, vai rokās turam dabas veidojumu, vai vēsturisku dārgumu. Ja arī saprotam, ka esam atraduši sencilvēku darinājumu, gadās, ka nesaprotam tā jēgu.
Piemēram, Festas disks. Pēc leģendas Festa ir Hērakla dēls un viņam par godu nosaukta arī Minosa dibinātā pilsēta Krētā. Tur pilī slēpnī zem grīdas 1908. g. vasarā tika atrasts disks ar noslēpumainām 259 zīmēm uz abām diska pusēm. Ir visdažādākās versijas, tomēr zīmes nav atšifrētas vēl šodien. Arī diska vecumu nav izdevies noteikt. Tādas zīmes, kā uz diska, nav nevienā no zināmajām kultūrām. Pētniekiem ir ko lauzīt galvas.
Palauzīsim galvas arī mēs, lai apjaustu, kā darboties un kā uzvesties, lai neķēzītu dabu un neķēzītu līdzcilvēku dvēseles, lai radītu paši un neiekārotu svešu. Dzīvosim pieticīgāk, neizniekosim dabas dotos resursus šodien. Arī mūsu bērniem un mazbērniem taču vajadzēs. Domāsim labas domas, darīsim labus darbus, tad arī dzīve būs laba. Lai veicas mums visiem! Paldies par pacietību lasot. Tagad Tev laiks DOMĀT!
Izmantotā literatūra un informācijas avoti.
1. Stīvens Hokings "Visums rieksta čaumalā". Jāņa Rozes izdevniecība. 2003. g.
2. Džons Malons "Neatklātie dabas un zinātnes noslēpumi"
Avots. 2009. 297.-311.lpp.
3. Tā pati grāmata 13.-31.lpp
4. Tā pati grāmata 31.-49.lpp
5. Skots M. Hjūzs "Evolūcija zem mikroskopa" Atraduma grāmatas. 2005. g.
6. Dž. Duglass Kenjons "Aizliegtā vēsture" Avots. 2008. g.
7. Maikls Kremo "Aizliegtā arheoloģija" Pašu grāmatu nav izdevies paturēt rokās, vien lasītas daudzas atsauces un anotācijas.
8. Als Gors "Neērtā patiesība". Zvaigzne ABC. 2009. G.
9. Masu informācijas līdzekļi, dzīves pieredze un paša domas.
